Čiv, čiv!

Labrīt, labvakar, labdien!
Lasot miljonus dažādu apskatu un topu rakstu, kas pēdējā laikā internetā rodas kā sēnes pēc lietus, esmu nolēmusi izveidot arī savu pagājušā gada topu. Nē, nē, tie nebūs 10 kosmētikas produkti, kam noteikti jāatrodas Tavā kosmētikas maciņā, nedz arī 5 iPhone aplikācijas, bez kurām mūsdienās dzīve vairs nav iedomājama. Un tas pat nebūs Beyonce labāko dziesmu apskats (kaut gan - neslikta doma). Tas būs...
Ta-ta-dā, tadadā da-dā!

Labākie

 konti 2013

Tātad izskatīšanai tika iesniegti bezgalīgi daudzi twitter konti, kurus izskatīja vērīga, profesionāla un kompetenta žūrija viena cilvēka sastāvā. Žūrijas locekļa (tas skan tik nepareizi) vārds netiek atklāts personas datu neaizskaramības ietvaros, kā arī tiek noliegts apšaubīt, kritizēt un nepiekrist šīs kompetentās žūrijas pilnīgi objektīvajam viedoklim.

Tad, lai iet.

#6 - reklāmas rīmu paradīze, jeb @Briliant_Ads

Interesants tviterkonts, kas manu uzmanību piesaistīja ar šo fotogrāfiju, kas ir, manuprāt, spēcīgākā "nebrauc dzēris" tēmai veltītā reklāma, ko esmu redzējusi.

Šī konta īpašnieki rūpējas, lai tajā ik dienas parādās kas jauns, kas ir viens no iemesliem, kāpēc man tas patīk. Tomēr, saprotamu iemeslu dēļ, arī šis konts mēdz nogrēkot ar dažādām "kreisajām" reklāmām, kas patiesībā nav nekādas reklāmas, bet gan garlaikotu viesmīļu sacerēti tekstiņi, kas izlikti apskatei pie pustukšu pabu nobružātajām durvīm.

#5 - tiem, kas nevar sagaidīt, jeb @irjaunaisgads

Īstenībā, šo asprātīgo ideju biju nodomājusi ievietot pēdējā vietā švakā izpildījuma dēļ, bet pārdomāju, jo savējie tomēr jāatbalsta. Latviešu versija ārzemju @IsItNewYears neattaisnoja uz sevi liktās cerības un diemžēl kā sākās, tā arī beidzās atstādama mantojumā vien divus čivinājienus. Ņemot vērā, ka konta informācijā minēts "Ja zudis pamats zem vecgada kājām, esmu šeit, lai palīdzētu!", jāsecina vien, ka pašam šī konta uzturētājam laikam pamats zem kājām zuda 31. decembrī. Žēl, protams, bet var saprast - kurš gan Jaungada naktī sēž un gaida, kad pulkstenis sitīs 12, tikai tāpēc, lai iečivinātu par to, ka Jaunais gads visiem par pārsteigumu tiešām tomēr ir atnācis? Tiesa gan mierinājumam varu teikt, ka ārzemju versijai ir tikai viens tvīts, tā kā vismaz neesam galīgos zaudētājos palikuši.

#4 - 21. gadsimta baušļi, jeb @TheTweetOfGod

Arī šim plaši zināmajam tvitterkontam ir radīta latviešu versija, bet tā ir tik nožēlojama, ka es pat negrasos to pieminēt. Tiešām, džeki, beidziet - nav smieklīgi. Ko gan reizēm nevar teikt par pašu oriģinālu. Par spīti tam, ka "Dieva tvīts" ir izpelnījies plašu reliģiozu cilvēku nosodījumu, tas pulcē milzīgu sekotāju pulku. Jāatzīst, ka arī man reizēm šķiet, ka tā autori balansē uz nepieklājības un ņirgāšanās robežas, tomēr reizēm tvīti ir tik trāpīgi, ka grūti nepiekrist vai nenospiest "retweet". 

I think atheists are just playing hard to get.

— God (@TheTweetOfGod) January 11, 2014

#3 -  tas, ar ko nevajadzētu lepoties, jeb @lepojamies

Kurš gan nezina, šo retvītošanas mašīnu, kas radīta ar domu iedzīt šausmas visos rupekļos un aprobežotajos jauniešos. Šķiet, šis ir vienīgais konts (izņemot, protams, Andra Kiviča, Laura Reinika un Lienes Candy kontus, kas mediju vidu, šķiet, tiek uzskatīti par absolūti drošiem avotiem, no kuriem smelties idejas jauniem rakstiem), kas radījis diezgan plašas diskusijas arī citos medijos. Diemžēl šobrīd nav skaidrs, vai šis rupeklību retvītojājs ir panācis savu un nodrošinājis kaut kādu pieklājības normu ievērošanu šajā sociālajā tīklā, vai tieši otrādāk - izaicina nenobriedušus prātus krāt plusiņus retvītu formā un apzināti rakstīt jēlības, cerībā, ka tiks sadzirdēti.





#2 - patiešām ļauni joki, jeb @LauniJoki


Atļaušos apgalvot, ka šis ir viens no populārākajiem latviešu twitter kontiem. Reizēm jēli, reizēm precīzi, reizēm prasti, bet vienmēr tikai un vienīgi ļauni joki. Neieteiktu šim te sekot personām, kas nav zaudējušas nevainību vai sasniegušas vismaz 16 gadu vecumu - kas nu kuram pienāk agrāk.



#1 - dosim vārdu karalienei, jeb @Queen_UK

Iespējams, labākais tviterprojekts, kas jebkad radīts. Londonas Olimpisko spēļu atklāšana, Eirovīzija, The X Factor - tie ir tikai daži TV raidījumi, kurus esmu skatījusies vienlaicīgi lasot šo kontu. Lieliska valoda, smalks humors, absolūti nekādas žēlastības - tas šo kontu padara atšķirīgu no citiem. Tajā nav nedz prastuma, nedz jēlu joku, tomēr viens liels mīnuss ir gan/ Pateicoties tam. ka šos konts ir kļuvis tik populārs visā pasaulē, tā uzturētājs (cilvēks, kura vārds joprojām nav zināms), ir savus sacerētos tvītus izdevis grāmatā, kā arī izveidojis interneta veikalu, kurā tiek tirgotas dažādi tematiskie suvenīri. Diemžēl, ar vien biežāk tas viss tiek reklamēts šajā kontā, līdz ar to nedaudz ir zudusi tā kvalitāte, kāda tam bija, kad es pirmoreiz tam piesekoju pirms 4 gadiem. Bet, tik un tā - nepārspējami.

Dzīve vai spēle?

Šodien ir noticis lielisks notikums, ģimenes svētki - man ir piedzimis mazs puisēns, Mārtiņš. Nē, protams, ka ne reālajai manis versijai, bet gan manam "simam". Tajos Sims 3 cilvēciņos ir kaut kas maģisks, kaut kas, kas liek gribēt 5h pavadīt pie datora ekrāna pārbīdot neeksistējošas mēbeles neeksistējošā mājā ar neeksistējošiem iedzīvotājiem, kam ir neeksistējošas attiecības. Kas tas ir?

Sāku ar šo spēli aizrauties, kad tiku pie jauna agregāta, kas beidzot varēja to "pavilkt". Sākotnēji es negribēju atzīt, ka ar kaut ko tādu nodarbojos, jo reizēm man tas šķiet tik pat nožēlojami, kā draugos spēlēt Fermu, taču ar laiku es nolēmu nekaunēties no savas būtības un ļauties šim priekam on daily basis.

Pirmais, kas tev ir vajadzīgs, lai kļūtu par normālu Sims spēlmani ir izpratne par to, kas ir čīts. Kad esi to sapratis droši launčo spēli un izveido savu virtuālo kopiju vai vienalga, ko, un nodrošini viņu/viņus ar neizsīkstošu naudas daudzumu, izveido ģimenes ligzdiņu un spēlē uz nebēdu. Es pieļāvu kļūdu jau pie Sima izveides. Nez kāpēc, es iedomājos, ka nepieciešams izveidot savu un savas ģimenes locekļu virtuālās kopijas un tas ir kaut kas, ko nekad nevajag darīt, ja vien neesi gatavs ar kritisku aci vērot savu uzvedību. Redzi, spēle piedāvā iespēju ne tikai izveidot savu vizuālo kopiju, bet arī piešķirt savam virtuālajam dublikātam dažas no savām rakstura īpašībām. Un tur sākas bardaks.

Kritisku aci novērtēju sevi un piešķīru savam virtuālajam "es" dažas rakstura, kuras, manuprāt, arī piemīt man pašau - atraktivitāte, veselīgs slinkums, muzikalitāte, mīlestība pret literatūru. Protams, atbilstoši dzīvei, es arī piešķīru sev mazu bērnu. Un tad notika neparedzamais. Mana virtuālā kopija vispār nelikās ne zinis par savu atvasi un tad, kad es viņu piespiedu to darīt, viņa jutās nelaimīga. Ja godīgi, tas ir kaut kas tāds, ko es negaidīju. Sāku domāt, vai tiešām tā ir, ka es ar nepatiku ķeros klāt pie saviem pienākumiem pret bērnu arī reālajā dzīvē? Un tad es sapratu, ka vaina nav tikai "manī", bet gan visos apstākļos, kādos "sevi" esmu ielikusi.

Godīgi sakot, mani šī virtuālā dzīve ļoti skumdina. Tajā man ir viss - Leksuss garāžā, baseins pagalmā, 2 stāvus augsta māja labā rajonā un burvestība, kas maģiski palielina naudas apjomu manā bankas kontā, skaista ģimene. Tomēr "mani" interesē vien grāmatas un iepirkšanās, es nelabprāt pavadu laiku ar savu ģimeni, mans vīrietis to vien dara, kā skatās TV pēc darba un sekss ilgst vien pāris sekundes, ja vispār kāds no abiem ir piedabūjams uz to. Bērns bieži vien paliek viens pats istabā stundām ilgi un domā, ka viņa māte ir "OK". Ik pa laikam man ienāk prātā doma - vai mana dzīve reālajā dzīve atšķirtos no šīs virtuālās, ja es dzīvotu šādos apstākļos? Ja man godīgi jāatbild, tad es vienkārši nezinu. Ir taču tik daudz cilvēku, kas tiešām dzīvo tā kā Simi - bezjūtīgi, ieprogrammēti pakļauties savām iegribām un vēlmēm. Man gribētos teikt: "Bet tā taču tikai ir spēle!" Un tomēr, tā nav.Galu galā to sauc par virtuālo realitāti.

"Es nespēju noticēt, ka tu esi māte."

Jau vairāk kā gadu man prātā mētājas doma par šāda raksta izveidi. Visu laiku to atlieku un atlieku ar tādu domu, ka nav, ko rakstīt pašsaprotamas lietas un līdz vājprātam vispārināt. Tomēr, nu, beidzot esmu saņēmusies to lietu vienreiz nodarīt, lai ir miers. Man šķiet, bet varbūt tā ir tikai iedomība, ka kādam, iespējams, būtu interesanti uzzināt manu pieredzi, jo es pati ļoti ilgi nespēju noticēt tam, ka es, seksuālā ballīšu lauva, tik ātri tikšu pie bērna. Iespējams, tas ir likumsakarīgi, iespējams, tas bija liktenis, bet, nu, to nekas vairs nespēj mainīt, jo šis notikums ir apgriezis manu dzīvi kājām gaisā.

Atceros, ka kārējā rītā pie kārtējās kafijas krūzes pirms kārtējās darba dienas es reiz (kārtējoreiz) izteicos, ka es gribu bērnu. Atceros, ka sagaidot 2011. gadu es teicu - šogad man paliek 21, 21 gada vecumā mana mamma palika stāvoklī un uz 22 piedzemdēja mani, gan jau es arī apbērnošos. Laikam jau tas bija kaut kāds iekšējais čujs. Nu pat atņēmusi meitai kārtējo veselību apdraudošo priekšmetu es iedomājos, kā būtu, ja būtu un kāpēc ir tā, kā ir. Vai es tiešām, no visas sirds gribēju bērnu? Nē, es gribēju tusēties apkārt, sēdēt no rītiem un stundām dzer kafiju, čalot ar draudzenēm un turpināt savu bohēmu mūžīgi. Vai tagad es gribētu, lai lietas būtu iegrozījušās savādāk? Gan jā, gan nē.

"Ak, Dievs, man būs bērns!"

Tas brīdis, kad pasaulē nāk tavs bērns, ja godīgi, ir visai dīvains. Varbūt citiem tas ir emocionāls un skaists piedzīvojums, bet es to tiešām raksturotu kā ļoti dīvainu atgadījumu. Pirmkārt, mani pārņēma briesmīga sajūta, ka kāds tagad visu dzīvi no manis būs atkarīgs. Tā ir briesmīga atskārta tādam cilvēkam kā es, kas būtībā vienkārši mētājas pa dzīvi nelaižot garām nevienu izdevību, ko tā piedāvā. Mani nebiedēja nedz bezdarbs, nedz naudas trūkums līdz brīdim, kad piedzima bērns. Es biju vienkārši šausmās - ko man tagad darīt, kur iet, kā labāk, ko drīkst, ko nedrīkst. Atbildīgākā cilvēces daļa par to domā pirms palikt stāvoklī, lielākā daļa (cerams) pārējo - tajā laikā, kad gaida bērnu, bet es visu grūtniecības laiku pavadīju iebāzusi galvu zemē un mans moto bija: "Es neko negribu zināt!" un tad, kad mazais cilvēks tiešām bija klāt, kam es vispār neticēju pat vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija nākusi pasaulē, atbildības sajūta man uzgāzās virsū kā milzīgs koncertflīģelis.

"Manu lelli sauc Ilzīte"

Kā zināms, jo vairāk cilvēks domā, jo lielākas problēmas saredz. Kad tiku galā ar milzīgo emociju un domu gūzmu, kas bija jāsagremo pirmajās dienās, man par šausmām nācās izdomāt bērnam vārdu. Cik es esmu runājusi ar citām mātēm, nevienai tādas domas nav nākušas prātā, tāpēc nevajag manu dīvainību piedēvēt arī citām. Lai, nu, kā - vārda došanas process arī ir dīvaina padarīšana. Kamēr tu gaidi bērnu, tu domā par to, kā sauksi bērnu un izdomā, ka puisīti sauks Inokentijs. Un tad tas sabrūk. Pirmkārt, tev piedzimst meita, par spīti visiem 21. gadsimta brīnumiem, kā USG, kas lika domāt, ka tev būs čalītis. Un tu skaties uz to bērnu un skaties, un skaties, un skaties... ļoti ilgi skaties, vienvārdsakot. Un tevi (mani) pārņem kaut kādas mistiskas šaubas un bailes par to, vai tev vispār vajadzētu tam bērnam dot vārdu, vai labāk pagaidīt, kamēr viņš paaugsies un pats izdomās sev tādu, kāds patīk? Jo, ja nu bērnam nepatiks tevis izdomātais vārds? Tas nav tas pats, kas iedot vārdu kucēnam, kurš nekad tev nepiecirtīs kāju pie zemes un nepateiks, ka vārds, kuru tu ar grūtībām esi izdomājis, galīgi nekam neder un viņu tagad sauks Melnās Skumjas vai Destinija.

Tad, kas es sapratu, ka bez vārda nekas nenotiks un man pastāvīgi sāka zvanīt cilvēki jautājot, kā tad meitu sauc, es izdomāju, kā šo smago nastu novelt un kāda cita pleciem un piezvanīju mammai, kas šo jautājumu atrisināja 5 minūšu laikā. Pirmo nedēļu tāpat bija neparasti bērnu dēvēt kaut kādā vārdā, jo manā prātā tas vienkārši bija bērns vai "paldies-Dievam-ka-viņa-ir-ārā", tomēr tagad vismaz man ir kāds cits, ko vainot, ja gadījumā norisinās manis iepriekš minētā aina ar kājas pieciršanu.

"Es būtu tev piezvanījusi, bet negribēju traucēt"

Viena lieta, ar ko var nākties saskarties, kad dzīvē ienāk bērns, ir dažu draugu atbirums. Labi - vairāku draugu atbirums, it sevišķi, ja tu esi vecumā zem 25 un lielākā daļa tavu paziņu un draugu joprojām dzīvo tajā bohēmā, no kuras tu tiki nesaudzīgi izrauta. Neviens tev nezvana, jo cilvēkiem šķiet, ka tev nav laika, tev nav ar viņiem par ko runāt, tu tagad esi uz citas planētas, tu negribi, lai tev zvana... Man paveicās, man palika viena draudzene. Tas nozīmē, ka man pat "tukšajā" laikā, kā es saucu pāris pirmās nedēļas pēc bērna dzimšanas, bija ar ko papļāpāt par ko citu kā tikai pamperiem un labākajiem dibenkrēmiem. Bet es zinu, ka vairākumam tik ļoti nepaveicas. Lai kā arī mani nepriecētu tas, ka man bija/ir feina draudzene, kas ar mani bija/ir arī sliktākajos un vientuļākajos dzīves posmos, jāatzīst, ka jebkuras jaunās mammas dzīvē pienāk tas brīdis, kad visi kaut kur ballējas, bet tu sēdi mājās un, tēlaini izsakoties, mazgā autiņus. Tādos brīžos gribas ieskriet ar galvu sienā un raudāt par to, ka "Ak, mana dzīve ir beigusies.", bet tas patiešām ar laiku pāriet. Vai atkal uznāk. Un tad atkal pāriet. Šobrīd esmu spējīga uzturēt kontaktus var vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi un mani tas priecē. Visu baby-talk es izgāžu uz savu māti un tad man vairs nav nepieciešams bojāt parastas pusdienas ar draudzeni, stāstot, cik regulari iztīrās mana bērna gremošanas trakts. Un vēl vairāk - jo mazāk es stāstu citiem par savubērnuu, jo vairāk tas visus interesē. Win-win.

Kopumā es varu teikt, ka mana dzīve pēc bērna piedzimšanas nav nedz pasliktinājusies, nedz uzlabojusies, tā vienkārši ir palikusi savādāka. Grūti atcerēties, kāda tā bija pirms tam un tas šķiet tik dīvaini, jo es pirms-bērna periodā piedzīvoju tiešām daudzas lieliskas lietas, kas atmiņā varbūt nedaudz pabālējušas jauno iespaidu dēļ. Jebkurā gadījumā, es dzīvi pieņemu tādu, kāda viņa ir, jo, patiesībā, bērns man bija kārtējais izaicinājums, ar kuru, jāatzīst, es tieku galā pat pārsteidzoši labi.

Bezmiega morfoloģiskā analīze

Bezmiegs - patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimtes vārds un vienkārši briesmīgs vārds. Vārds, kas izved no pacietības manus tuviniekus, kam grūti aptvert, kā var "vienkārši neaiziet gulēt trīs dienas pēc kārtas". Nu, tāpat kā pēc tam dienu nogulēt kā suslikam. Laikam jau tikai līdzīgi insomniaki spējīgi izprast šo 21. gadsimta sērgu, ar ko es sirgstu jau kopš sāku iet skolā. Vienu tādu man reiz gadījies sastapt.

Džošs (vārds nav mainīts, jo viņš tāpat nesaprot latviešu valodu) bija manas draudzenes nu jau bijušā vīra draugs, kurš izrādīja neveselīgu interesi par mani un maniem dotumiem. Viņš bija anglis, tāpat kā manas draudzenes vīrs, tikai atšķirībā no viņa, Džošs bija stipri padīvains, kaut arī nenoliedzami inteliģents. Viņš ir vienīgais anglis līdz šim, ar kuru koķetējot facebook sarakstēs, man ir nācies izmantot pakalpojumu Google Translate, un arī tad ne vienmēr es līdz galam izpratu, ko viņš vēlējies man pateikt. Nu, piemēram, tā vietā, lai vienkārši pateiktu man, ka esmu viņu nošarmējusi, saņēmu šādu ziņu: "You are also indulgingly interesting, I find you to require an epithet for common nomenclature does you no justice. An enigma like no other." Šī ziņa pilnā apmērā (šis ir tikai fragments) satur pāris vārdus, kuru nozīmi es līdz šai baltai dienai neesmu izpratusi.

Kāpēc es to stāstu? Jo jau pirmajās tikšanās reizēs, kas bija, kā likums, mājas ballītes, kas ievilkās līdz pat 3 dienām, pie mūsu kopējiem draugiem, es pamanīju, ka šis cilvēks slimo ar miega traucējumiem. Visi gulēja kaut kādā brīdī, reizēm pat es, bet es ne reizi nemanīju un arī nedzirdēju, ka viņš būtu gulējis. Protams, arī Džošs kādreiz gulēja, vismaz es pieņemu, jo es pamanīju kādu interesantu sakarību. Kad viņš ieradās uz pasēdēšanām, viņš bija lielisks, patīkams cilvēks, tomēr jau pēc dienas bez miega, viņam vairs nebija nepieciešams alkohols, lai viņš kļūtu nepatīkams, bravūrīgs un no skata reizēm vājprātīgs.

Atceroties to visu, es sāku domāt - vai es esmu tāda pati? Protams, problēmas ar miegu ietekmē manu garastāvokli un galvenokārt jau pacietības mēru, tomēr es labprāt nesauktu sevi par jukušu. Tiesa gan - kurš jukušais sevi sauc par jukušu?

Lai nu kā - es beidzot esmu sākusi rīkoties. Divas balderjāņa tabletes, kas man jādzer vakaros kamēr gaidu savu kārtu pie neirologa, kurš, cerams, man neieteiks labāk vērsties pie psihiatra, gan neko daudz man nelīdz. Tāpat arī nelīdz atteikšanās no kofeīna, dienas plānošana (par kādu plānošanu var runāt ar 1,5 gadu vecu bērnu?) un noteikti man nelīdz apziņa, ka nakts patlaban ir vienīgais laiks, kad es varu darīt to, ko es gribu un neviens mani netraucēs. Ja vēlos būt godīga pret sevi un apkārtējiem, man jāatzīst, ka es esmu pieradusi pie šī "me-time" un es neesmu droša, vai esmu gatava no tā atteikties miega dēļ, kaut gan reizēm es apskaužu tos, kas var vienkārši apgulties un iemigt pēc pieprasījuma. Kāds būs šīs situācijas risinājums, man nav ne jausmas, jo man tik sasodīti ļoti patīk naktīs spēlēt Scarabble sejas grāmatā un klausīties Beyonce kamēr lakoju sev nagus, ko ir grūti izdarīt pa dienu, jo:
a) visiem besī Beyonce;
b) visiem besī, kā smird nagu lakas;
c) visiem besī, ka es pa dienu sēžu pie datora.

Tāpat kā stāstā par Džošu, pagaidām es vēl nemanu, ka šī problēma ietekmētu manu spriestspēju un prāta gaišumu, tomēr es saprotu, ka to derētu atrisināt, pirms tas sāk ietekmēt manu spriestspēju, jo pirmās izmaiņas uzvedībā es pamanu jau tagad. Jācer, ka rinda pie neirologa pienāks ātrāk.

72h laikā apmēram 10h gulējusī Pārsla.

Jā vai nē, jeb īsās pārdomas par krāpšanu

Krāpšana un krāpšanās, kā zināms, nav nekas pozitīvs. Parasti tas sākas pilnīgi nevainīgi - mazs špikeris skolā; mazi meli mammai par to, ka tu aizkavējies, jo klavierskolotāja lika spēlēt gammas, kaut patiesībā tu sēdēji pīpētavā aiz skolas mēģinot nocopēt savu simpātiju; mazs flirts ar tikko satiktu puisi, kaut mājās tavā gultā krāc tavs dzīvesbiedrs... Tas ir ceļš uz elli, kas bruģēts ar labiem nodomiem. Bet, kur ir elles vārti?

Cits teiks, ka tas sākas jau ar nodomu - tiklīdz esi nodomājis krāpties, tu jau iekšēji esi krāpis. Kāds atkal dzīvo pēc "Ko es neatceros, tas nav bijis!" principa. Šajā jautājumā ir grūti neieslīgt galējībās, un tomēr es esmu par zelta vidusceļu, labi, drīzāk - uzskatu brīvību it visā un visur -, tomēr to ir grūti panākt esot attiecībās. Jā, es nekad nenosodītu kādu, kam paslīdējusi kāja. Protams, es nebūtu par to sajūsmā un, iespējams, es uz kādu laiku ļautu izpausties kucei sevī, tomēr tas nav pasaules gals. Forgive and forget - tā ir vieglāk dzīvot. Tomēr esmu saskārusies ar to, ka ne visiem ir tik brīvi uzskati.

Krāpšana jebkurās attiecībās - mātes un meitas, vīra un sievas - norāda uz problēmām. Problēmas var būt tik dažādas - sākot ar sadzīviskām un beidzot jau vienkārši ar to, ka viens no attiecībās iesaistītajiem ir krāns, un tas ne vienmēr ir vīrietis. Reizēm man šķiet, ka es esmu bijusi krāns visās savās attiecībās, reizēm šķiet, ka nē. Kāpēc tāda neizlēmība? Jo diemžēl vēl neesmu lasījusi to LR likumu pantu, kurā būtu atrunāts. kas ir krāpšana esot attiecībās ar pretējo dzimumu. Vai tas ir tikai fizisks kontakts? Varbūt tā ir tikai ķermeņa šķidrumu apmaiņa (skūpsts, sekss) un rokas satveršana vai buča uz vaiga vēl ir pieļaujama? Vai arī esot attiecībās ir jāuzvelk parandža un pilnībā jāizvairās no pretējā dzimuma uzmanības apliecinājumiem? Un sarunas? Kādus jautājumus drīkst, un kādus nedrīkst apspriest ar pretējā dzimuma pārstāvi, kas nav tava otrā puse? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir: "Ej, nu sazini!"

Mani, par laimi, šādas dilemmas nenomoka pārāk bieži. Nav nekāds noslēpums ka vislabākais kontakts man izveidojas ar vīriešiem - ne velti es biežāk izklaidējos puišu kompānijā, nevis kopā ar savām draudzenēm. Mani labākie draugi ir mani bijušie draugi - vismaz trīs vīrieši, ar kuriem man kādreiz ir bijis traļi-vaļi, ir manas uzticības personas. Ja man vajadzētu uztraukties par katru reizi, kad es ar kādu vīrieti sasmejos vai iedzeru vinčiku divvientulībā pārspriežot dzīvi, es droši vien to vien darītu, kā gruzītos. Tomēr nupat mani, bezmiega nomocītu, pārņēma doma, vai no tā necieš tie cilvēki, kas ir ar mani attiecībās? Ja godīgi, es nezinu. Man nav ne mazākās nojausmas, tomēr es pieņemu, ka noteikti ir bijis kāds, kurš par to ir, ja ne skumis, tad vismaz aizkaitināts tā dēļ ir juties. Es sevi mēģinu mierināt ar domu, ka cilvēks pats izvēlās cilvēkus, kas viņam būs blakus dzīvē. Ja kāds ir izvēlējies mani, viņš ir pieņēmis spēles noteikumus un es iespēju robežās esmu pielāgojusies. Tomēr, ja viss būtu tik vienkārši, droši vien es joprojām būtu kopā ar savu pirmo lielo mīlestību.

Atceros, ka reiz es biju nonākusi visai interesantā kompānijā - sēdēju sporta bārā un malkoju kokteiļus ar kādas Latvijā populāras basketbola komandas 30-something veco treneri un diezgan turīgu uzņēmēju labākajos gados. Tas, kāpēc es biju nokļuvusi šādā kompānijā, nemaz nav nekāds pikantais stāsts, kā daži varbūt iedomājas, tomēr toreiz mēs pļāpājām par tēmu "Kāpēc vīrieši krāpj savas sievas?" Treneris uz šo jautājumu nevarēja atbildēt, jo viņam nebija sievas, bet uzņēmējs, kam bija bērns no savas mīļākās, vienkārši pateica: "Es nezinu." Kad jautāju, vai šis vīrietis grasās pamest sievu un uzsākt kopdzīvi ar savu mīļāko un mazo bērnu, viņš atbildēna noliedzoši. Tolaik es vēl to nesapratu, jo biju brīva kā putns debesīs un principā vēl ar pienu uz lūpām, bet pēc kāda laika pār mani nāca apskaidrība, ka tādām lietām reti kad ir tikai viens iemesls. Un tikai tagad es saprotu, kāpēc uzņēmējs nepameta savu sievu un ģimeni - lai kāds būtu cilvēks, ar kuru tu esi attiecībās - ja tu esi tas krāns, kam nepieciešams kaifs no sānsoļa, sarunas ar pretējo dzimumu, nevainīgas bučas vai divvientulības ar kādu citu, kas nav tavs greizsirdīgais, jūtīgais un lieliskais dzīvesbiedrs, ievēro angļu džentelmeņu principu - never kiss and tell.