Nezinu, kur tu esi, kur tevi nes. Nesēžu jau pie kamīna ar vīna glāzi rokā, lai par to filozofētu. Bet to joku jau saproti tikai tu. Tu to izgudroji, tāpat kā no jauna izgudroji mani. Tu uzzīmēji mani kā skici, kā rasējumu. Kā sarežģītu senā, izmirušā valodā rakstītu tekstu, tu mani iztulkoji un izlaboji kļūdas. Ieliki rāmī, kā gleznu muzejā. Noliki kā statuju savas pilsētas centrā – tur, kur ir mana vieta. Un tur es arī esmu – pie tevis. Guļu un gaidu tavu atgriešanos. Guļu un atceros, iesmeju spilvenā un atceros vēlreiz. Kā man notirpa vaigi un tev kutēja pēdas. Kā lietus lija aumaļām un mēs slapji sēdējām vecā autobusu pieturā un dzērām minerālūdeni. Kā atstotajā martā man iedomu kurjers atveda veselu kalnu iedomu puķu. Nepietika pat vāžu, kur ielikt. Istaba mēnesi smaržoja pēc ceriņiem. Nez, kur tu biji martā dabūjis iedomu ceriņus? Būs tev kādreiz jāpajautā.
Šodien man atkal gandrīz tas izspruka. Nu, tas aizliegtais teikums. Arī tagad sprūk. Gribu paķert telefonu un uzrakstīt trīs vārdus, ko nosūtīt kosmosā, satelītiem, lai tie tos nogādā tev. Bet vēl nevaru. Vienkāršs teikums, nepaplašināts jēdziens. Tik skaidrs un tiešs kā reti kas uz šīs pasaules. Diemžēl viss vienkāršais savā dziļākajā būtībā ir ārkārtīgi sarežģīts. Arī mēs tik vienkārši esam, bet tik sarežģīti esam kopā. Reizēm tā vien šķiet, ka es paķeršu somu un nesīšos uz durvju pusi. Reizēm, kad mēs guļam katrs pagriezies uz savu pusi, man neko negribas vairāk kā apkrist tev ap kaklu, ieritināties azotē, pieglausties, sasildīties, nobirdināt kādu asaru tev uz pleca un pateikt tev, ka es bez tevis vairs nevaru. Tikai nekad nesanāk tā izdarīt. Varbūt man vēl ir grūti, ka esmu tik vāja vienatnē. Mans spēks ir pie tevis un tevī. Tu to kā pusdienmaizi ņem sev līdzi uz darbu un nēsā to visur, kur tu ej. Tāpēc bez tevis man nav droši, tāpēc vienatnē es nekāpju ārā no gultas, tāpēc es gaidu tevi neguļot. Tāpēc es baidos, kad tu esi man pagriezis muguru. Ja nu tu tā pagriezies pa visam?
Liekas jau muļķigi tagad tik bērnišķīgi baidīties, bet patiesībā muļķigi ir nebaidīties. Muļķīgi ir riskēt ar to, kas nokritis no gaisa. Muļķīgi ir domāt, ka uz pasaules var būt vēl kas labāks par labāko iespējamo. Pavisam stulbi ir dzīvot ar domu, ka dzīve sekos pēc tam. Dzīve ir te, tagad un tā ir fantastiski laba. Tā garšo pēc laimes, piepildījuma un, jā… pēc mīlestības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru