"Es nespēju noticēt, ka tu esi māte."

Jau vairāk kā gadu man prātā mētājas doma par šāda raksta izveidi. Visu laiku to atlieku un atlieku ar tādu domu, ka nav, ko rakstīt pašsaprotamas lietas un līdz vājprātam vispārināt. Tomēr, nu, beidzot esmu saņēmusies to lietu vienreiz nodarīt, lai ir miers. Man šķiet, bet varbūt tā ir tikai iedomība, ka kādam, iespējams, būtu interesanti uzzināt manu pieredzi, jo es pati ļoti ilgi nespēju noticēt tam, ka es, seksuālā ballīšu lauva, tik ātri tikšu pie bērna. Iespējams, tas ir likumsakarīgi, iespējams, tas bija liktenis, bet, nu, to nekas vairs nespēj mainīt, jo šis notikums ir apgriezis manu dzīvi kājām gaisā.

Atceros, ka kārējā rītā pie kārtējās kafijas krūzes pirms kārtējās darba dienas es reiz (kārtējoreiz) izteicos, ka es gribu bērnu. Atceros, ka sagaidot 2011. gadu es teicu - šogad man paliek 21, 21 gada vecumā mana mamma palika stāvoklī un uz 22 piedzemdēja mani, gan jau es arī apbērnošos. Laikam jau tas bija kaut kāds iekšējais čujs. Nu pat atņēmusi meitai kārtējo veselību apdraudošo priekšmetu es iedomājos, kā būtu, ja būtu un kāpēc ir tā, kā ir. Vai es tiešām, no visas sirds gribēju bērnu? Nē, es gribēju tusēties apkārt, sēdēt no rītiem un stundām dzer kafiju, čalot ar draudzenēm un turpināt savu bohēmu mūžīgi. Vai tagad es gribētu, lai lietas būtu iegrozījušās savādāk? Gan jā, gan nē.

"Ak, Dievs, man būs bērns!"

Tas brīdis, kad pasaulē nāk tavs bērns, ja godīgi, ir visai dīvains. Varbūt citiem tas ir emocionāls un skaists piedzīvojums, bet es to tiešām raksturotu kā ļoti dīvainu atgadījumu. Pirmkārt, mani pārņēma briesmīga sajūta, ka kāds tagad visu dzīvi no manis būs atkarīgs. Tā ir briesmīga atskārta tādam cilvēkam kā es, kas būtībā vienkārši mētājas pa dzīvi nelaižot garām nevienu izdevību, ko tā piedāvā. Mani nebiedēja nedz bezdarbs, nedz naudas trūkums līdz brīdim, kad piedzima bērns. Es biju vienkārši šausmās - ko man tagad darīt, kur iet, kā labāk, ko drīkst, ko nedrīkst. Atbildīgākā cilvēces daļa par to domā pirms palikt stāvoklī, lielākā daļa (cerams) pārējo - tajā laikā, kad gaida bērnu, bet es visu grūtniecības laiku pavadīju iebāzusi galvu zemē un mans moto bija: "Es neko negribu zināt!" un tad, kad mazais cilvēks tiešām bija klāt, kam es vispār neticēju pat vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija nākusi pasaulē, atbildības sajūta man uzgāzās virsū kā milzīgs koncertflīģelis.

"Manu lelli sauc Ilzīte"

Kā zināms, jo vairāk cilvēks domā, jo lielākas problēmas saredz. Kad tiku galā ar milzīgo emociju un domu gūzmu, kas bija jāsagremo pirmajās dienās, man par šausmām nācās izdomāt bērnam vārdu. Cik es esmu runājusi ar citām mātēm, nevienai tādas domas nav nākušas prātā, tāpēc nevajag manu dīvainību piedēvēt arī citām. Lai, nu, kā - vārda došanas process arī ir dīvaina padarīšana. Kamēr tu gaidi bērnu, tu domā par to, kā sauksi bērnu un izdomā, ka puisīti sauks Inokentijs. Un tad tas sabrūk. Pirmkārt, tev piedzimst meita, par spīti visiem 21. gadsimta brīnumiem, kā USG, kas lika domāt, ka tev būs čalītis. Un tu skaties uz to bērnu un skaties, un skaties, un skaties... ļoti ilgi skaties, vienvārdsakot. Un tevi (mani) pārņem kaut kādas mistiskas šaubas un bailes par to, vai tev vispār vajadzētu tam bērnam dot vārdu, vai labāk pagaidīt, kamēr viņš paaugsies un pats izdomās sev tādu, kāds patīk? Jo, ja nu bērnam nepatiks tevis izdomātais vārds? Tas nav tas pats, kas iedot vārdu kucēnam, kurš nekad tev nepiecirtīs kāju pie zemes un nepateiks, ka vārds, kuru tu ar grūtībām esi izdomājis, galīgi nekam neder un viņu tagad sauks Melnās Skumjas vai Destinija.

Tad, kas es sapratu, ka bez vārda nekas nenotiks un man pastāvīgi sāka zvanīt cilvēki jautājot, kā tad meitu sauc, es izdomāju, kā šo smago nastu novelt un kāda cita pleciem un piezvanīju mammai, kas šo jautājumu atrisināja 5 minūšu laikā. Pirmo nedēļu tāpat bija neparasti bērnu dēvēt kaut kādā vārdā, jo manā prātā tas vienkārši bija bērns vai "paldies-Dievam-ka-viņa-ir-ārā", tomēr tagad vismaz man ir kāds cits, ko vainot, ja gadījumā norisinās manis iepriekš minētā aina ar kājas pieciršanu.

"Es būtu tev piezvanījusi, bet negribēju traucēt"

Viena lieta, ar ko var nākties saskarties, kad dzīvē ienāk bērns, ir dažu draugu atbirums. Labi - vairāku draugu atbirums, it sevišķi, ja tu esi vecumā zem 25 un lielākā daļa tavu paziņu un draugu joprojām dzīvo tajā bohēmā, no kuras tu tiki nesaudzīgi izrauta. Neviens tev nezvana, jo cilvēkiem šķiet, ka tev nav laika, tev nav ar viņiem par ko runāt, tu tagad esi uz citas planētas, tu negribi, lai tev zvana... Man paveicās, man palika viena draudzene. Tas nozīmē, ka man pat "tukšajā" laikā, kā es saucu pāris pirmās nedēļas pēc bērna dzimšanas, bija ar ko papļāpāt par ko citu kā tikai pamperiem un labākajiem dibenkrēmiem. Bet es zinu, ka vairākumam tik ļoti nepaveicas. Lai kā arī mani nepriecētu tas, ka man bija/ir feina draudzene, kas ar mani bija/ir arī sliktākajos un vientuļākajos dzīves posmos, jāatzīst, ka jebkuras jaunās mammas dzīvē pienāk tas brīdis, kad visi kaut kur ballējas, bet tu sēdi mājās un, tēlaini izsakoties, mazgā autiņus. Tādos brīžos gribas ieskriet ar galvu sienā un raudāt par to, ka "Ak, mana dzīve ir beigusies.", bet tas patiešām ar laiku pāriet. Vai atkal uznāk. Un tad atkal pāriet. Šobrīd esmu spējīga uzturēt kontaktus var vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi un mani tas priecē. Visu baby-talk es izgāžu uz savu māti un tad man vairs nav nepieciešams bojāt parastas pusdienas ar draudzeni, stāstot, cik regulari iztīrās mana bērna gremošanas trakts. Un vēl vairāk - jo mazāk es stāstu citiem par savubērnuu, jo vairāk tas visus interesē. Win-win.

Kopumā es varu teikt, ka mana dzīve pēc bērna piedzimšanas nav nedz pasliktinājusies, nedz uzlabojusies, tā vienkārši ir palikusi savādāka. Grūti atcerēties, kāda tā bija pirms tam un tas šķiet tik dīvaini, jo es pirms-bērna periodā piedzīvoju tiešām daudzas lieliskas lietas, kas atmiņā varbūt nedaudz pabālējušas jauno iespaidu dēļ. Jebkurā gadījumā, es dzīvi pieņemu tādu, kāda viņa ir, jo, patiesībā, bērns man bija kārtējais izaicinājums, ar kuru, jāatzīst, es tieku galā pat pārsteidzoši labi.