Pirms nepilna gada, gluži kā Sprīdītis, paņēmu savu, ne gluži lāpstu,
bet, nu, to, kas man bija, un gāju pasaulē laimi meklēt. Tiku
salīdzinoši tālu – līdz pat karaļvalstij aiz trejdeviņiem kalniem un
trejdeviņām jūrām. Dažs jau iespējams no iepriekšējā teikuma nopratis,
ka šeit stāstīts tiks par nevienu citu valsti, kā vien par Apvienoto
Karalisti. Toreiz, kad biju Londonā, solījos šo stāstu reiz izlikt “uz
papīra”. Tagad saprotu, ka tur jau stāsts nemaz nesanāk – varētu
sarakstīt veselu grāmatu par šo tēmu. Varētu, bet negribu. Tāpēc
aprobežošos vien ar pāris ierakstiem blogā.
Tātad. Esot ārzemēs, ja precīzāk – UK, jeb Shithole, kā mēdza izteikties mans priekšnieks no Portugāles ar iesauku Pipariņš
(un nemaz nejautā, kāpēc viņam bija tāda iesauka, rar) – tātad, esot
TUR, es satiku daudz cilvēku, kuri atšķīrās gan pēc tautības, gan
reliģiskās piederības (vai nepiederības), gan intelekta līmeņa. Baigais kiš-miš. Šoreiz mēģināšu viņus nedaudz klasificēt. Pa lielam jau šos cilvēkus var iedalīt divās kategorijās – briti un pārējie. Tomēr, kad sanāk kādu laiku padzīvot tur, uz vietas, saproti, ka tik vienkārši vis nav.
BRITI
Sākšu ar Lielbritānijas aka Shithole pamatiedzīvotājiem, jo viņi, nu… viņi tur bija pirmie.
Brits Parastais. Parasti tas ir vīrietis nedaudz
pāri 30. Nu, riktīgs vecis. Viņam ir vismaz viens dēls, divas riepas (uz
vēdera) un divi vai vairāk tetovējumi. Viņš dzīvo pelēkā rindu mājā –
dzīvokļu māju tur nav daudz – ja paveicas, tad kopā ar sievu. Ja
nepaveicas, tad viņš ir diezgan poor excuse of a man (slikts
attaisnojums par cilvēku), ballējas ar sava sešpadsmitgadīgā dēla
četrpadsmitgadīgajām draudzenītēm vai audzē šķirnes suņa kucēnus
pārdošanai. Piektdienās un sestdienās kā likums sēž pabā un sūc vienu
pinti pēc otras, pie viena mēģina savākt kādu muļķīti – polieti vai
latvieti no laukiem – pie sevis uz mājām. Skumst, ja tiek atraidīts un
nesaprot, kāpēc tā ir noticis, jo viņš taču grib tikai labu. No
stiprajiem dzērieniem izvēlas viskiju (nu, bet protams), bet par alu
runājot – tas noteikti ir Guiness. Nesmēķē, bet, ja nu tomēr, tad
cigaretes tin pats.
Cālītis. Īsa auguma, ruds, kalsns puisis ap divdesmit (+/- 5 gadi). Ārpus Shithole robežām nav bijis – redzējis vien pa TV vai datorkasti. Īpaši gan arī uz ārzemēm neraujas – Shithole
šim liekas kā paradīze zemes virsū. Un kā nu ne – vienīgā saskarsme ar
ārzemniekiem ir iespējama kādā klubiņā, kur piedzērušās, pavieglas
uzvedības poļu meitenes… labi, būšu godīga – poļu un latviešu meitenes –
stāsta par fucking crisis un unemployment, ja vien
spēj tik daudz izrunāt. Cālīti šajā dzīvē interesē trīs lietas – XBox,
futbols un draudzene. Stipros dzērienus nelieto – vai nu draudzene nav
atļāvusi, vai, visdrīzāk, viņš tos vienkārši nevar paturēt sevī iekšā.
Alus – pirmie divi Carlsberg, vēlāk jau ir vienalga. Pīpē, ja draudzene
to dara, pie tam pērk gan sev, gan viņai cigaretes pa 6 GBP paciņā. Ja
draudzene nepīpē – pasarg Dievs!
Cālīša draudzene – Begemots. Viens Begemots sver
apmēram trīs reizes vairāk kā viens Cālītis, tomēr no malas šī starpība
var šķist lielāka. Tandēms Cālitis+Begemots ir nešķirams!! Begemots, kā
likums ir jaunākā iPhone īpašniece, kas uz savu darbu bekona fabrikā
ejot krāsojas tā, it kā ietu uz transvestītu klubu. Bet vispār, par
Begemotu neko sliktu nedrīkst teikt – viņa ir laipnības iemiesojums… ja
vien neizdomā pacelt sevi. Kad Begemots ir pacēlies (piemēram,
iegādājoties jaunas Lacostes smaržas vai 45. izmēra UGG zābīšus
ebay.co.uk), ar viņu labāk nekontaktēties, jo viņai ātri sakāpj galvā.
Sestdienās visi Begemoti satiekās, sakrāsojas un, savus Cālīšus padusēs
iespieduši, dodas iekarot naktsklubus. Ar stiprajiem dzēieniem Begemots
neaizraujas… vismaz kamēr nav izdzērusi kā minimums 3 pārsaldinātus rozā
treknos kokčikus ar salmiņu, lietussardziņu, maisāmo kociņu un to visu
reiz divi. Pēc tam Begemots šauj iekšā šņabi pa tīro un noķīķina, ka
dzer kā krievi, kaut gan viņa krievu neatpazītu pat tad, ja tas nāktu
viņai virsū turot plakātu: “I am russian!”. Alu viņa nedzer, jo tad viņa taču nebūs a lady. Begemoti pīpē tikai baros!
Beibe. Pateikšu uzreiz – viņa šņauc. Ko? Parasti tas
ir balts pulverītis un spiežot pēc tā, cik visas Beibes ir tievas, tas
vizdrīzāk varētu būt vitamīns. Beibei parasti ir pilns skapis
ar kleitām, no kurām gāžas ārā krūtis un divas kastes kurpju – visas
vismaz izmēru par lielu un uz neiespējami augstiem papēžiem. Pa dienu
Beibi uz ielas neredzēt – viņa vai nu izguļ paģiras, vai vazājas pa
veikaliem. Viņa ir nenogurdināma tusētāja un kļūst nežēlīga, ja kāda
mēģina nocelt viņai medījumu – par savu Beibe cīnīsies līdz asinīm.
Beibes kaujās nenovelkot kurpes. Pēc kārtīgas ballītes Beibi var redzēt
vai nu sakumušu/apvainojušos sēžam uz ietves apmales (ar kurpēm kājās!)
vai arī priecīgu teciņus velkot aiz sevis apreibinātu medījumu uz migu
aprīšanai. Viņa dzer – oj, kā dzer. Šņabi, tekilu, jāgerīti, viskiju un
visu iepriekšminēto kopā. Un jau atkal – droši vien tāpēc, ka viņa šņauc
vitamīnu, viņai nedod galvā. protams, līdz kādam brīdim. Ja
Beibe pazaudē mēru, var redzēt visādus nesmukumus – no kleitas izvēlušos
pupus, nolauztus kurpju papēžus, nepiedienīgas pozas. Beibes reizēm
mētājas uz zemes. Alu nedzer – sliktākajā gadījumā sidru vai vīnu. Pīpē,
un kā vēl! Iecienītākā tabakas marka – Marlboro.
Džekiņš. Iemieso sevī katras britu meitenes ideālu. Nav nedz hipsteris, nedz reperis, nedz arī kāds cits eris,
jo viņā no visa ir pa druskai. Džekiņš ir stilīgs, uj, cik stilīgs. Un
viņš to zina! Viņam ir mašīna, kurā patstāvīgi skan jaunākā čartos
skanošā mūzika, kuru atskaņo pie auto audiosistēmas pieslēgts aipods ar
sasistu ekrānu vai ieskrambātu korpusu. Mašīna gan nav liela, jo tādu
mašīnu Shithole vispār ir maz – nav, kur noparkoties. Parasti
Džekiņš koļī Beibi un Beibe – citu Džekiņu. Tad nu viņš nesādē arī
iebraucējas – parasti pietiek ar pāris “You are fuckin gorgeous!”,
lai no pievērstās uzmanības apmulsusī viesstrādniecīte piekristu
pavadīt kaislu nakti Džekiņa midzenī. Sestdienu naktīs Džekiņi savācas
baros un dodas medīt. Dzer pārmaiņus – gan alu, gan stiprākas dziras.
Patiesāš šausmās vien vēro latvietes un polietes, kuras kā veči ar
atgāztu galvu triec iekšā tekilas vai šnabja šotus. Džekiņš pīpē.
Visbiežāk tin sev pīpes pats, tāpēc no viņa bieži var dzirdēt jautājumu:
“Sorry goregeous, do you have some rizzles?”.
Visbeidzot atliek piebilst, ka nekas no augtākminētā nav domāts kā
apavainojums – tie ir mani subjektīvie novērojumi. Man ir daudz britu
draugu, kuri ir forši un neietilpst nevienā no šīm kategorijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru