Jā vai nē, jeb īsās pārdomas par krāpšanu

Krāpšana un krāpšanās, kā zināms, nav nekas pozitīvs. Parasti tas sākas pilnīgi nevainīgi - mazs špikeris skolā; mazi meli mammai par to, ka tu aizkavējies, jo klavierskolotāja lika spēlēt gammas, kaut patiesībā tu sēdēji pīpētavā aiz skolas mēģinot nocopēt savu simpātiju; mazs flirts ar tikko satiktu puisi, kaut mājās tavā gultā krāc tavs dzīvesbiedrs... Tas ir ceļš uz elli, kas bruģēts ar labiem nodomiem. Bet, kur ir elles vārti?

Cits teiks, ka tas sākas jau ar nodomu - tiklīdz esi nodomājis krāpties, tu jau iekšēji esi krāpis. Kāds atkal dzīvo pēc "Ko es neatceros, tas nav bijis!" principa. Šajā jautājumā ir grūti neieslīgt galējībās, un tomēr es esmu par zelta vidusceļu, labi, drīzāk - uzskatu brīvību it visā un visur -, tomēr to ir grūti panākt esot attiecībās. Jā, es nekad nenosodītu kādu, kam paslīdējusi kāja. Protams, es nebūtu par to sajūsmā un, iespējams, es uz kādu laiku ļautu izpausties kucei sevī, tomēr tas nav pasaules gals. Forgive and forget - tā ir vieglāk dzīvot. Tomēr esmu saskārusies ar to, ka ne visiem ir tik brīvi uzskati.

Krāpšana jebkurās attiecībās - mātes un meitas, vīra un sievas - norāda uz problēmām. Problēmas var būt tik dažādas - sākot ar sadzīviskām un beidzot jau vienkārši ar to, ka viens no attiecībās iesaistītajiem ir krāns, un tas ne vienmēr ir vīrietis. Reizēm man šķiet, ka es esmu bijusi krāns visās savās attiecībās, reizēm šķiet, ka nē. Kāpēc tāda neizlēmība? Jo diemžēl vēl neesmu lasījusi to LR likumu pantu, kurā būtu atrunāts. kas ir krāpšana esot attiecībās ar pretējo dzimumu. Vai tas ir tikai fizisks kontakts? Varbūt tā ir tikai ķermeņa šķidrumu apmaiņa (skūpsts, sekss) un rokas satveršana vai buča uz vaiga vēl ir pieļaujama? Vai arī esot attiecībās ir jāuzvelk parandža un pilnībā jāizvairās no pretējā dzimuma uzmanības apliecinājumiem? Un sarunas? Kādus jautājumus drīkst, un kādus nedrīkst apspriest ar pretējā dzimuma pārstāvi, kas nav tava otrā puse? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir: "Ej, nu sazini!"

Mani, par laimi, šādas dilemmas nenomoka pārāk bieži. Nav nekāds noslēpums ka vislabākais kontakts man izveidojas ar vīriešiem - ne velti es biežāk izklaidējos puišu kompānijā, nevis kopā ar savām draudzenēm. Mani labākie draugi ir mani bijušie draugi - vismaz trīs vīrieši, ar kuriem man kādreiz ir bijis traļi-vaļi, ir manas uzticības personas. Ja man vajadzētu uztraukties par katru reizi, kad es ar kādu vīrieti sasmejos vai iedzeru vinčiku divvientulībā pārspriežot dzīvi, es droši vien to vien darītu, kā gruzītos. Tomēr nupat mani, bezmiega nomocītu, pārņēma doma, vai no tā necieš tie cilvēki, kas ir ar mani attiecībās? Ja godīgi, es nezinu. Man nav ne mazākās nojausmas, tomēr es pieņemu, ka noteikti ir bijis kāds, kurš par to ir, ja ne skumis, tad vismaz aizkaitināts tā dēļ ir juties. Es sevi mēģinu mierināt ar domu, ka cilvēks pats izvēlās cilvēkus, kas viņam būs blakus dzīvē. Ja kāds ir izvēlējies mani, viņš ir pieņēmis spēles noteikumus un es iespēju robežās esmu pielāgojusies. Tomēr, ja viss būtu tik vienkārši, droši vien es joprojām būtu kopā ar savu pirmo lielo mīlestību.

Atceros, ka reiz es biju nonākusi visai interesantā kompānijā - sēdēju sporta bārā un malkoju kokteiļus ar kādas Latvijā populāras basketbola komandas 30-something veco treneri un diezgan turīgu uzņēmēju labākajos gados. Tas, kāpēc es biju nokļuvusi šādā kompānijā, nemaz nav nekāds pikantais stāsts, kā daži varbūt iedomājas, tomēr toreiz mēs pļāpājām par tēmu "Kāpēc vīrieši krāpj savas sievas?" Treneris uz šo jautājumu nevarēja atbildēt, jo viņam nebija sievas, bet uzņēmējs, kam bija bērns no savas mīļākās, vienkārši pateica: "Es nezinu." Kad jautāju, vai šis vīrietis grasās pamest sievu un uzsākt kopdzīvi ar savu mīļāko un mazo bērnu, viņš atbildēna noliedzoši. Tolaik es vēl to nesapratu, jo biju brīva kā putns debesīs un principā vēl ar pienu uz lūpām, bet pēc kāda laika pār mani nāca apskaidrība, ka tādām lietām reti kad ir tikai viens iemesls. Un tikai tagad es saprotu, kāpēc uzņēmējs nepameta savu sievu un ģimeni - lai kāds būtu cilvēks, ar kuru tu esi attiecībās - ja tu esi tas krāns, kam nepieciešams kaifs no sānsoļa, sarunas ar pretējo dzimumu, nevainīgas bučas vai divvientulības ar kādu citu, kas nav tavs greizsirdīgais, jūtīgais un lieliskais dzīvesbiedrs, ievēro angļu džentelmeņu principu - never kiss and tell.