Mans datorgalds atrodas diezgan stulbā vietā attiecībā pret pārējo
istabas iekārtojumu - grozies kā gribi, bet visu laiku sanāk skatīties
uz drēbju pakaramo jeb, kā mana ome to sauc, kronšteinu. Neko
sliktu jau tur redzēt nevar - visas drēbītes smuki saliktas uz
pakaramajiem pēc veida un krāsām - kleitiņas, tad jaciņas, tad
žaketītes, tad blūzītes, tad krekliņi... Un deminutīvu šeit es lietoju
pilnīgi apzināti - viss tik smuks, viss tik smuks, BET...
Protams, kā normālai vidusmēra kudzītei man ir diezgan svarīgi
piekrāmēt skapi ar acis priecējošām lupatām un apaviem. Taču pēdējā
laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka izmantoju aptuveni 20% savas
garderobes satura. Protams, tā es domāju līdz brīdim, kad man kaut kas
no tā visa ir jāvelk mugurā, jo tajā brīdi mani piemeklē
"man-taču-nav-ko-vilkt" sindroms, kas pāiet tiklīdz es atkal mājas
drēbēs sēžot pie datora, sūcot kolu un ložņājot cosmo.lv dzīlēs nespēju
nepamanīt savas smukās šmozītes.
Un tā nu te es atkal sēžu un domāju - kas ar mani, kas ar mani? Vai
tiešām es būtu tik izlepusi vai akla drīzāk, ka nespēju izmantot visus
sev pieejamos līdzekļus, lai sapucētu sevi? Vai arī es vienkārši nespēju
novērtēt to kas man ir?
Varētu būt pēdējais variants, taču sliecos domāt, ka tik vienkārši
tas vis nav. Padomāsim kaut vai par to, ka visas šīs drēbes (labi - gandrīz
visas, jo pēdējā laikā man pazīstamajām meitenēm ir parādījusies
tendence atdot man drēbes, kas pašām ir par mazu) ir pirktas, tā teikt, by me.
Tā kā es reti iepērkos ātri, nevarētu teikt, ka veicu ļoti daudz tā
sauktos "mirkļa" pirkumus. Katra drēbīte trīsreiz aptaustīta, četreiz
uzmērīta un piecreiz mājās pēc iegādes sabučota. Taču tiklīdz kaut kas
ir no maisiņa izņemts un mugurā uzvilkts, tā - viss! Svārki par īsiem,
kreklam izgriezums par lielu un vispār - man nepiestāv zaļā krāsa. Tā
vien šķiet, ka iepērkos ar aizietām acīm.
Un kurpes - manas mīļās, dārgās kurpes! Kedas, botes un zābaki,
protams, ir novazāti līdz pēdējam, taču man ir 6 pāri pusotru gadu
iepriekš pirktu augstpapēžu kurpju, kas nav ne reizi vilktas! Tā nu tās
nabadzītes stāv un skumst - kaktā, putekļiem pārklājušās un zirnekļu
tīklos ieaustas. Pilnīgi sirds asiņo skatīties, taču vasarā, kad varētu
ar augstpapēdenēm skriet un skriet (jā, es ļoti ērti uz tām jūtos),
atkal ieslēdzas mans alter-ego - kur tad es ar tādām, ak šausmas! Pēc
Ziemassvētkiem apmeklēju vienu korporatīvo Jaunā gada pasākumu. Un, kā
jūs domājiet, ko es paņēmu līdz? Laiviņas! Patiešām - melnas, parastas
laiviņas, ko es reiz nopirku pa 4 Ls Valmierā, kad man čības bija
noberzušās kājas! Es teiktu, ka tas ir fenomenāls stulbums, lai neteiktu
vairāk.
Esmu sevi izlamājusi pietiekoši, lai sāktu sevi arī ķidāt. Un te nu man ir radusies teorija. Tātad, manuprāt, sievietes
garderobes neizmantotais potenciāls ir vienāds ar tās pašas sievietes
neizmantoto garīgo potenciālu reiznātu ar 100/ar priekšmetu skaitu
sievietes skapī. Un tagad nedaudz sarežģīsim to lietu un izteiksim formulā, kur sievietes garderobes neizmantotais potenciāls ir apzīmēts ar Sgd, sievietes neizmantotais garīgais potenciāls ar Sgr un priekšmetu skaits skapī tiek atzīmēts ar n.
Finālā mums sanāk šāda formula, kuru izmantojot varam droši izkalkulēt,
cik ļoti mēs ierobežojam savas garīgās izpausmes apģērbā:
Sgd=Sgr*100/n.
Protams, tie visi ir tikai skaitļi un principā - pilnīgas muļķības.
Tā teikt - slima kaķa murgi marta nakts vidū. Tomēr pieņemu, ka kaut
kāds grams patiesības tur ir - droši varu to teikt par sevi. Nesaprotu,
kopš kura laika esmu sevi iesprostojusi aizspriedumu būrī, kurā koraļļu
krāsas laka augstpapēžu kurpēm un ādas imitācijas legingiem nav vietas?
Jo tas viss taču tik sasodīti labi izskatās!
Cerot, ka vismaz jūsu galvā mītošie putni nav ieslodzīti modes aizpriedumu būrī,
Pārsla.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru