Varētu jau rakstīt par savu bēbi un tā, bet es sev svēti nosolījos, ka es nebūšu TĀDA mamma. Nu, tāda: "Uķi puķi, paskaties, ko manējā māk! Ā, tavējā vēl nestaigā? Nu, bērni jau dažādi attīstās, bet manējā gan jau sāka staigāt pirms mēneša. Jā, un zobi pirmie bija 4 mēnešos. Tavējai sešos? Nu, nekas, citi bērni vienkārši ir lēnāki..." Nu, riebjas man tās visas mammelīšu padarīšanas un tas it nemaz nenozīmē, ka es savu bērnu nemīlu. Vienkārši - visam ir robežas.
Populāra tēma mūsdienās ir attiecības starp pretējiem dzimumiem, taču es kategoriski atsakos šo tēmu apspriest. Varu pastāstīt par savām atkarībām: pēkšņo pīpēšanas vilni, never ending Coca Colas stāstu un nespēju atturēties no pārmērīgas vienas un tās pašas dziesmas klausīšanās. Taču šāda tēma blogam nešķiet piedienīga un, ja godīgi, nav nemaz tik interesanta. Varētu stāstīt par savu milzīgo slinkumu stāstīt, bet man ir slinkums tajā iedziļināties. Pa lielam - varētu arī vispār neko nestāstīt, bet tas atkal būtu grūti smadzenēm, jo bieži vien izjūtu vēlmi kaut kur nogrūst lieko informāciju, kas sakrājusies galvā, un, kad sanāk tā, ka neviens nav blakus vai nomodā, nākas to nopludināt kaut kur citur. Savelkot visu kopā, iznāk tā, ka es gribu kaut ko rakstīt kādam, kurš to lasa, bet man pašai ir pilnīgi vienalga, ko es rakstu, kurš to lasa un vai kādu tas vispār interesē... Jokaini.
Respektīvi, paliekam pie tā, ka es šeit kaut ko uzrakstīšu tad, kad vairs nevarēšu nerakstīt par to, par ko es nespēju klusēt.
Ar labu nakti, iesaku klausīties šo:
