Uz jumta. Īsais stāsts

Pilsonis Bērziņš stāvēja uz divpadsmitstāvīgas mājas jumta. Piegājis tuvu klāt jumta malai, viņš centās saņemties spert izšķirošo soli tukšumā. Centās saprast, kas viņu te atvedis – vienu, vējā pluinītiem matiem, sabružātā uzvalkā tērptu, ar tekilas pudeli vienā un jaunāko iPhone otrā rokā. Kam viņš bija gribējis zvanīt? Ai, nav svarīgi. Viedtālrunis it kā netīšām izslīdēja no rokām un novēlās tur, tumsā un tukšumā, kur drīzumā būs jānoveļās pilsonim Bērziņam pašam. Tas drošvien izšķīda pret to pašu briesmīgo betona plāksni, pret kuru Bērziņš bija iecerējis šovakar izšķaidīt savu galvu. Bet vēl ne, jo vēl pudele, ko viņš turēja sažņaudzis kreisajā rokā, nebija pat līdz pusei tukša. Labu mantu Bērziņš nebija radis šķiest vējā, viņš nebija tā audzināts. Tā kā Saule bija norietējusi jau vismaz stundu pirms iPhonam piespriestā nāvessoda izpildes, ārā bija tumšs un tas Bērziņu ļoti iepriecināja, jo neviens viņu nevarēja pamanīt tā stāvam. Pēdējais, ko viņš vēlējās bija piesaistīt smadzeņu skalotāju un uzbāzīgu glābēju uzmanību. Tie nesaprastu. Viņš pats pat nesaprata.

Vispārpieņemtais viedoklis bija, ka Bērziņam šajā dzīvē nekā netrūkst. Viņa paša dibinātais uzņēmums nu pat atvēra filiāles vēl trijās Āzijas valstīs un viņa paša slaidā, blondā sieva nupat bija vēl par trijiem izmēriem palielinājusi savas krūtis. Divi paklausīgi Bērziņu pāra bērni no rīta līdz vakaram darbojās piecpadsmit dažādos pulciņos. Piektdienu vakaros viņi ar sievu mēdza izbraukt no pilsētas – lai aizvestu bērnus pie Bērziņa sievasmātes. Laimīga likteņa sakritība bija laupījusi Bērziņam saskarmes prieku ar savu sievasmāti – viņa bija kurlmēma un zīmju valodu Bērziņš neprata. Viņa sievasmāte, gribēdama paplašināt savu mazbērnu redzesloku, bija iemācījusi zīmju valodu arī Bērziņa bērniem, kam ļoti iepatikā savā starpā sarunāties bez vārdiem. To viņi vienmēr darīja, kad tēvs pārradās mājās, tāpēc viņa namā bieži valdīja miers un klusums. Atstājuši bērnus pie Bērziņa kundzes mātes, viņi mēdza doties atpakaļ uz pilsētu – uz kino, teātri, operu, koncertiem, naktsklubiem vai tik pat veiksmīgu draugu rīkotām viesībām. Uz rīta pusi abi ieradās mājās ar taksi un nodevās kaislīgam seksam. To pašu ar nelieliem atelpas brīžiem darīja arī visu sestdienu. Tik svētdienās nedaudz piekārtoja milzīgo dzīvokli, kurš, starp citu, atradās pilsētas centrā, lai bērni, atgriežoties no omes, nenojaustu, kādiem mērķiem vecāki ir izmantojuši virtuves galdu, viesistabas paklāju, veļamašīnu, spoguļgaldiņu, palodzi, Bērziņa kabinetu… Patiesībā Bērziņa bērni tāpat neko nebūtu nojautuši, jo viņi uz tādas lietas, kuras viņiem nebūtu jāzin, vienkārši nesaprata. Tāpat kā nesaprata to, ka vecāki mēdz vēlos darba dienu vakaros uzpīpēt “zālīti”. To abi bija pasākuši darīt pirms pāris gadiem, kad Bērziņa firma piedzīvoja relatīvu krīzi un viņš bija sācis pārrasties mājās nelāgā omā. Šobrīd tas bija kļuvis par tādu kā… rituālu.

Bērziņa uzņēmums plauka un zēla. Tas nodarbojās ar rāvējslēdzēju ražošanu. Viņš bija sācis kā pirmais rāvējslēdzēju ražotājs reģionā – niecīgā darbnīcā ar diviem niecīgiem palīgiem-dzērājiem – , taču šobrīd Bērziņa uzņēmums bija izaudzis par starptautisku rāvējslēdzēju ražošanas monstru. Patiesībā viņš bija miljonārs. Tiesa gan to viņš rūpīgi slēpa pat no sievas, jo paniski baidījās, ka sieva pieprasīs pusi no laulības laikā sadzīvotā. Un baidījās ne bez pamata – Bērziņš nebija svētais. Katru ceturtdienu viņš vadīja “starptautisko sanāksmi skaipā”, no kuras mēdza atgriezties tikai naktī vai pat no rīta. Amerikā taču ir nakts, kad pie mums ir diena. Tā vismaz viņa skaidroja savu prombūtni sievai. Tiesa gan vēl nekad viņš nebija viņai teicis, ka šajās sanāksmēs visiežāk iesaistās tikai viņš un viņa sekretāre. Laimīgākās ceturtdienās viņa uz sanāksmi ņēma līzi arī draudzeni – labākai sanākšanai, tā teikt. Neviens no trijiem neiebilda sanāksmi noturēt arī ārpus ofisa sienām – pļavā, mežā, viesnīcā…  Tas, ka Bērziņš no šīm sanāksmēm pārradās ar vien priecīgāks, kaut arī galīgi izpumpējies, lika viņa sievai domāt, ka firma lēnām piedzīvo uzplaukumu un par to jāpateicas vien tam, ka viņas vīrs tik smagi strādā. Liekus jautājumus viņa nemēdza uzdot, taču iepriekšējās sekretāres izteikumi, atmaskot sanāksmju patieso būtību Bērziņa sievai, darīja kungu uzmanīgu. Viņš baidījās, ka sieva uzzinājusi šo vēsti, ņems un Bērziņu patrieks pie visiem velniem.

Tomēr ne jau sieva bija uzdzinusi Bērziņu uz šīs mājas jumta, un tā nebija pat bijusī… sekretāre.  Arī uzņēmums nepiedzīvoja grūtus laikus, Bērziņš nebija parādnieks, viņam nedraudēja nekādi izsitēji un par to, ka viņš pīpē “zāli” zināja tikai viņš un viņa sieva – arī cietumsods viņam nedraudēja. Tad kas? Kas, kas?
Muļķība, domāja viņš, visīstākā muļķība. Tas pats, kas ir visu cilvēku visu rīcību pamatā. Cilvēki nedarīja neko tāpat vien, nē. Visu darīja aiz muļķības. Ai tā, ka kaut ko nezināja. Ja nebūtu cilvēku muļķības, nebūtu atklājumu, nebūtu izgudrojumu un pilnīgi noteikti nebūtu Bērziņa rāvējslēdzēju biznesa. Kā patiess muļķis viņš bija domājis, ka viņam ar kaut ko ir jānodarbojas. Viņš kā muļķis bija precējies, radījis bērnus, iesaistījies uzņēmējdarbībā. Jo tā taču vajag. Tas ir jādara, nevis aiz vēlēšanās to darīt, bet gan vienkārši tādēļ, ka savādāk, tu nebūsi cilvēks. Labprāt Bērziņš nestāvētu šeit un negatavotos spert soli tuvāk izšķaidītām smadzenēm – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Nē, viņš labprāt būtu kaut kur siltajās zemēs – nabags, sēžot pludmalē un gleznojot. Kādreiz viņš ļoti labi gleznoja. Nu, bija aizmirsies. Viņš labprāt būtu viens, neaprasts, klejotājs. Viņš labprāt būtu dzērājs, narkomāns vai bomzis – jebkas cits, tikai ne tas, kas viņš bija šobrīd. Bet tā taču nevar!  Cilvēks nekad, nekad nedrīkst atļauties būt tik egoistisks un nodzīvot savu vienīgo dzīvi tikai sev. Nekad!

Tas bija pēdējais vārds, ko Bērziņš teica. NEKAD! Viņš spēra pēdējo soli pāri jumta malai un lidoja zemē ar galvu pa priekšu un smaidu uz lūpām.