Dzīve vai spēle?

Šodien ir noticis lielisks notikums, ģimenes svētki - man ir piedzimis mazs puisēns, Mārtiņš. Nē, protams, ka ne reālajai manis versijai, bet gan manam "simam". Tajos Sims 3 cilvēciņos ir kaut kas maģisks, kaut kas, kas liek gribēt 5h pavadīt pie datora ekrāna pārbīdot neeksistējošas mēbeles neeksistējošā mājā ar neeksistējošiem iedzīvotājiem, kam ir neeksistējošas attiecības. Kas tas ir?

Sāku ar šo spēli aizrauties, kad tiku pie jauna agregāta, kas beidzot varēja to "pavilkt". Sākotnēji es negribēju atzīt, ka ar kaut ko tādu nodarbojos, jo reizēm man tas šķiet tik pat nožēlojami, kā draugos spēlēt Fermu, taču ar laiku es nolēmu nekaunēties no savas būtības un ļauties šim priekam on daily basis.

Pirmais, kas tev ir vajadzīgs, lai kļūtu par normālu Sims spēlmani ir izpratne par to, kas ir čīts. Kad esi to sapratis droši launčo spēli un izveido savu virtuālo kopiju vai vienalga, ko, un nodrošini viņu/viņus ar neizsīkstošu naudas daudzumu, izveido ģimenes ligzdiņu un spēlē uz nebēdu. Es pieļāvu kļūdu jau pie Sima izveides. Nez kāpēc, es iedomājos, ka nepieciešams izveidot savu un savas ģimenes locekļu virtuālās kopijas un tas ir kaut kas, ko nekad nevajag darīt, ja vien neesi gatavs ar kritisku aci vērot savu uzvedību. Redzi, spēle piedāvā iespēju ne tikai izveidot savu vizuālo kopiju, bet arī piešķirt savam virtuālajam dublikātam dažas no savām rakstura īpašībām. Un tur sākas bardaks.

Kritisku aci novērtēju sevi un piešķīru savam virtuālajam "es" dažas rakstura, kuras, manuprāt, arī piemīt man pašau - atraktivitāte, veselīgs slinkums, muzikalitāte, mīlestība pret literatūru. Protams, atbilstoši dzīvei, es arī piešķīru sev mazu bērnu. Un tad notika neparedzamais. Mana virtuālā kopija vispār nelikās ne zinis par savu atvasi un tad, kad es viņu piespiedu to darīt, viņa jutās nelaimīga. Ja godīgi, tas ir kaut kas tāds, ko es negaidīju. Sāku domāt, vai tiešām tā ir, ka es ar nepatiku ķeros klāt pie saviem pienākumiem pret bērnu arī reālajā dzīvē? Un tad es sapratu, ka vaina nav tikai "manī", bet gan visos apstākļos, kādos "sevi" esmu ielikusi.

Godīgi sakot, mani šī virtuālā dzīve ļoti skumdina. Tajā man ir viss - Leksuss garāžā, baseins pagalmā, 2 stāvus augsta māja labā rajonā un burvestība, kas maģiski palielina naudas apjomu manā bankas kontā, skaista ģimene. Tomēr "mani" interesē vien grāmatas un iepirkšanās, es nelabprāt pavadu laiku ar savu ģimeni, mans vīrietis to vien dara, kā skatās TV pēc darba un sekss ilgst vien pāris sekundes, ja vispār kāds no abiem ir piedabūjams uz to. Bērns bieži vien paliek viens pats istabā stundām ilgi un domā, ka viņa māte ir "OK". Ik pa laikam man ienāk prātā doma - vai mana dzīve reālajā dzīve atšķirtos no šīs virtuālās, ja es dzīvotu šādos apstākļos? Ja man godīgi jāatbild, tad es vienkārši nezinu. Ir taču tik daudz cilvēku, kas tiešām dzīvo tā kā Simi - bezjūtīgi, ieprogrammēti pakļauties savām iegribām un vēlmēm. Man gribētos teikt: "Bet tā taču tikai ir spēle!" Un tomēr, tā nav.Galu galā to sauc par virtuālo realitāti.