Marts astotais.

Sēžu un skatos uz vīna glāzi - diez, dzert vai nedzert. It kā svētki and shit, bet pārguruma pakāpe ir sasniegusi to apogeju, kad vairs miegs pat nenāk. Kas ir labi. Biju aizmirsusi šo sajūtu. Nu, to sajūtu, kas rodas intensīvi domājot un savācot sevi. Un tad pat vīna glāze neliekas aicinoša... Labi, patiesībā, es tā arī neesmu spējusi pārvarēt riebumu pret sarkanvīnu. Bet tas sīkums.

Mums ģimenē kādreiz bija tāds joks, par sēdēšanu pie kamīna ar vina glāzi rokā un dziļo filozofēšanu. Kamīna man gan nav, bet man ir tā neizdzertā glāze, sadāvinātie puķu podi blakus un astotās klases latviešu valodas grāmata priekšā. Pieņemu, ka ar to pietiek filozofiskām un arī nedaudz praktiskām pārdomām.

Vispār, es šodien sapratu, ka esmu parādā daudzus "Paldies!" parādā. Un tādi parādi jādzēš ātri. Un vislabākais - tieši tādos brīžos, kā šis, kad sāk likties, ka visa pasaule ir sadevusies rokās, lai man palīdzētu (vismaz tā Koelju teiktu). Nez, kāpēc man šķiet, ka šis būtu pats labākais veids, kā to izdarīt - te un tagad. Kamēr nav zudusi apņēmība. Tad, nu,- aiziet! Kā aktrises Oskara pasniegšanā..

Paldies mammai. Vienkārši par visu.
Paldies tētim, par raksturu un talantiem. Dzīvē noder.
Paldies Edvīnam, par Esteri un stulbiem jautājumiem.
Paldies Liesmai un Kārlim par jumtu virs galvas un dzīves gudrībām.
Lienei paldies, par vārdiem, ko citi nesaka.
Paldies Montai K. par gandžu, bet, ja nopietni - par draudzību.
Un Gunāram paldies par to, ko viņš ir uzņēmies
Montai (nu jau) M. paldies par ebay, par biznesu un atbalstu.
Paldies Ievai. Man žēl.
Nazim paldies, ka jūt līdzi manām gaitām.
Vispār - visām kosmiskajām "draudzenītēm" paldies! Jūs mani iedvesmojat.
Paldies Robertam par datoru un smiekliem.
Un Gatim paldies - par rakstura norūdīšanu.
Paldies Madarai par iedvesmu skolā.
Un Elīnai paldies par to, ka viņa ir patiesa.
Paldies arī Lindai - par...
Paldies Līvai par periodisku toleranci.
Nijolei liels paldies, ka neļauj man noiet no trases.
Paldies Ralfam, ka toreiz aizgāji ar mani uz kino. Un par Timati. Un Tupaku.
Arī Kasparam paldies, par to, ka mani neienīsti.

Paldies Esterei, ka izvēlējies mani.

Un lielākais, patiesākais paldies tam cilvekam, kurš pirātu līcī augšuplādēja vārdnīcu. Vecīt, tu izglābi manu darbu!

Paldies, ka lasīji. Arlabunakti.

Pilnīgi neticams raksts.

Es jau tā zināju, ka ar jaunas nodarbes ieviešanos dzīvē, radīsies jauni spēki nodarboties arī ar vecajām. Un vēl citām jaunām. Arī tādām lietām, kam es nekad neesmu varējusi atrast laiku/vēlēšanos ar to nodarboties.

Jaungada apņemšanās es nekad nepildu, tāpēc arī vairs neapņemos. Ziema ir pārāk depresīva, lai kaut ko apņemtos. Tur jau visi spēki jāizliek tikai, lai izvilktu dzīvību, ar tiem visiem svētkiem n šit. Nē, īstais laiks apņemties ir pavasarī.

Tad, nu, ticiet vai neticiet, no rītdienas esmu apņēmusies uzsākt squat challenge. Es vispār dzīvē neesmu pildījusi vingrinājumus, bet te nu es esmu - beidzot. Tiem, kas nezin, kas tas ir, varu pateikt, ka tie ir īpaši pietupieni. Šoreiz par to nerunāšu, jo tas viss ir sīki un smalki apskatāms youtube.com un izlasāms internetā ar mazu Gogles tantes palīdzību. Te es par iedvesmu.

Neatceros, kad pēdējoreiz būtu kaut ko tik dzelžaini apņēmusies. Taču tam laikam ir sakars ar manu jauno "darbu", kas mani iepriecina un vispār - liek justies atkal lietderīgai. Ak, tā ir tik brīnišķīga sajūta - redzēt mērķi!

Ceru ieturēt kursu un gan jau ziņošu par rezultātiem. Kādreiz gribētu dejot un izskatīties puslīdz tik pat seksuāli, kā dāmas šeit:

Absolūtā neticībā, ka man kādreiz blogā būs sporta tags,
Pārsla.

Palīdzi izvēlēties dziesmu!

Straujiem soļiem uz priekšu iet laiks un, ticiet vai nē,- pavasaris tuvojas. Un līdz ar pavasari tuvojas dažādi "svarīgie datumi", viens no tiem - 26.04. - ir tas, kurā man brīvprātīgā piespiedu kārtā jāņem dalība, citēju: "VI starptautiskajā populārās mūzikas izpildītāju konkursā-festivālā «Aprīļa pilieni 2013»". Loģiski, ka neesmu gatavojusies vispār nemaz, kaut gan vajadzētu. It kā jau vēl laika daudz, tomēr tas tā tikai šķiet sākumā.

Tad, nu, lūgšu jums daļu mana nepaveiktā darba uzņemties uz saviem pleciem. Nekas jau sarežģīts, taču, ja jūs varētu komentāros nobalsot par vienu no sekojošajām dziesmām vienkārši ierakstot dziesmas kārtas nummuru, man būtu vieglāk izlemt, kurai pievērsties.

Tātad, dziesmas:

1. I Was Here ( Beyonce)

2. Nobodys Pefect akustiskā versija (Jessie J)

3. I Care (Beyonce)

Pagaidām esmu nonākusi pie šīm dziesmām, taču, ja galīgi vēlties sagrozīt man galvu, izskatīšu arī citus variantus. Man vajag tikai vienu, labāko dziesmu!


Ja rodas interese piedalīties vai paklausīties, info par konkursu lasi šeit 
Lai sdaprastu, ar ko jums ir darīšana, varu piedāvāt noklausīties savu iepriekšējo uzstāšanos šajā youtube.com kontā.

Paldiesus un bučas dodot, Pārsla!

Uz pleca

Uzsitiens sev uz pleca - ir tikai divi naktī un es esmu pabeigusi kārtot šo miskasti, ko saucu par savu blogu. Ja paveiksies, kādriez šeit arī vēl kaut ko ierakstīšu, līdz tam - bai, bai.

Vienkārši un nepaplašināti

Pa gultu uz rinķi. Nenāk miegs, bet nāk smaids. Guļu viena un smaidu spilvenam. Nē, sev. Nē – tev.

Nezinu, kur tu esi, kur tevi nes. Nesēžu jau pie kamīna ar vīna glāzi rokā, lai par to filozofētu. Bet to joku jau saproti tikai tu. Tu to izgudroji, tāpat kā no jauna izgudroji mani. Tu uzzīmēji mani kā skici, kā rasējumu. Kā sarežģītu senā, izmirušā valodā rakstītu tekstu, tu mani iztulkoji un izlaboji kļūdas. Ieliki rāmī, kā gleznu muzejā. Noliki kā statuju savas pilsētas centrā – tur, kur ir mana vieta. Un tur es arī esmu – pie tevis. Guļu un gaidu tavu atgriešanos. Guļu un atceros, iesmeju spilvenā un atceros vēlreiz. Kā man notirpa vaigi un tev kutēja pēdas.  Kā lietus lija aumaļām un mēs slapji sēdējām vecā autobusu pieturā un dzērām minerālūdeni. Kā atstotajā martā man iedomu kurjers atveda veselu kalnu iedomu puķu. Nepietika pat vāžu, kur ielikt. Istaba mēnesi smaržoja pēc ceriņiem. Nez, kur tu biji martā dabūjis iedomu ceriņus? Būs tev kādreiz jāpajautā.

Šodien man atkal gandrīz tas izspruka. Nu, tas aizliegtais teikums. Arī tagad sprūk. Gribu paķert telefonu un uzrakstīt trīs vārdus, ko nosūtīt kosmosā, satelītiem, lai tie tos nogādā tev. Bet vēl nevaru. Vienkāršs teikums, nepaplašināts jēdziens.  Tik skaidrs un tiešs kā reti kas uz šīs pasaules. Diemžēl viss vienkāršais savā dziļākajā būtībā ir ārkārtīgi sarežģīts. Arī mēs tik vienkārši esam, bet tik sarežģīti esam kopā. Reizēm tā vien šķiet, ka es paķeršu somu un nesīšos uz durvju pusi. Reizēm, kad mēs guļam katrs pagriezies uz savu pusi, man neko negribas vairāk kā apkrist tev ap kaklu, ieritināties azotē, pieglausties, sasildīties, nobirdināt kādu asaru tev uz pleca un pateikt tev, ka es bez tevis vairs nevaru. Tikai nekad nesanāk tā izdarīt. Varbūt man vēl ir grūti, ka esmu tik vāja vienatnē. Mans spēks ir pie tevis un tevī. Tu to kā pusdienmaizi ņem sev līdzi uz darbu un nēsā to visur, kur tu ej. Tāpēc bez tevis man nav droši, tāpēc vienatnē es nekāpju ārā no gultas, tāpēc es gaidu tevi neguļot. Tāpēc es baidos, kad tu esi man pagriezis muguru. Ja nu tu tā pagriezies pa visam?

Liekas jau muļķigi tagad tik bērnišķīgi baidīties, bet patiesībā muļķigi ir nebaidīties. Muļķīgi ir riskēt ar to, kas nokritis no gaisa. Muļķīgi ir domāt, ka uz pasaules var būt vēl kas labāks par labāko iespējamo. Pavisam stulbi ir dzīvot ar domu, ka dzīve sekos pēc tam. Dzīve ir te, tagad un tā ir fantastiski laba. Tā garšo pēc laimes, piepildījuma un, jā… pēc mīlestības.

Uz jumta. Īsais stāsts

Pilsonis Bērziņš stāvēja uz divpadsmitstāvīgas mājas jumta. Piegājis tuvu klāt jumta malai, viņš centās saņemties spert izšķirošo soli tukšumā. Centās saprast, kas viņu te atvedis – vienu, vējā pluinītiem matiem, sabružātā uzvalkā tērptu, ar tekilas pudeli vienā un jaunāko iPhone otrā rokā. Kam viņš bija gribējis zvanīt? Ai, nav svarīgi. Viedtālrunis it kā netīšām izslīdēja no rokām un novēlās tur, tumsā un tukšumā, kur drīzumā būs jānoveļās pilsonim Bērziņam pašam. Tas drošvien izšķīda pret to pašu briesmīgo betona plāksni, pret kuru Bērziņš bija iecerējis šovakar izšķaidīt savu galvu. Bet vēl ne, jo vēl pudele, ko viņš turēja sažņaudzis kreisajā rokā, nebija pat līdz pusei tukša. Labu mantu Bērziņš nebija radis šķiest vējā, viņš nebija tā audzināts. Tā kā Saule bija norietējusi jau vismaz stundu pirms iPhonam piespriestā nāvessoda izpildes, ārā bija tumšs un tas Bērziņu ļoti iepriecināja, jo neviens viņu nevarēja pamanīt tā stāvam. Pēdējais, ko viņš vēlējās bija piesaistīt smadzeņu skalotāju un uzbāzīgu glābēju uzmanību. Tie nesaprastu. Viņš pats pat nesaprata.

Vispārpieņemtais viedoklis bija, ka Bērziņam šajā dzīvē nekā netrūkst. Viņa paša dibinātais uzņēmums nu pat atvēra filiāles vēl trijās Āzijas valstīs un viņa paša slaidā, blondā sieva nupat bija vēl par trijiem izmēriem palielinājusi savas krūtis. Divi paklausīgi Bērziņu pāra bērni no rīta līdz vakaram darbojās piecpadsmit dažādos pulciņos. Piektdienu vakaros viņi ar sievu mēdza izbraukt no pilsētas – lai aizvestu bērnus pie Bērziņa sievasmātes. Laimīga likteņa sakritība bija laupījusi Bērziņam saskarmes prieku ar savu sievasmāti – viņa bija kurlmēma un zīmju valodu Bērziņš neprata. Viņa sievasmāte, gribēdama paplašināt savu mazbērnu redzesloku, bija iemācījusi zīmju valodu arī Bērziņa bērniem, kam ļoti iepatikā savā starpā sarunāties bez vārdiem. To viņi vienmēr darīja, kad tēvs pārradās mājās, tāpēc viņa namā bieži valdīja miers un klusums. Atstājuši bērnus pie Bērziņa kundzes mātes, viņi mēdza doties atpakaļ uz pilsētu – uz kino, teātri, operu, koncertiem, naktsklubiem vai tik pat veiksmīgu draugu rīkotām viesībām. Uz rīta pusi abi ieradās mājās ar taksi un nodevās kaislīgam seksam. To pašu ar nelieliem atelpas brīžiem darīja arī visu sestdienu. Tik svētdienās nedaudz piekārtoja milzīgo dzīvokli, kurš, starp citu, atradās pilsētas centrā, lai bērni, atgriežoties no omes, nenojaustu, kādiem mērķiem vecāki ir izmantojuši virtuves galdu, viesistabas paklāju, veļamašīnu, spoguļgaldiņu, palodzi, Bērziņa kabinetu… Patiesībā Bērziņa bērni tāpat neko nebūtu nojautuši, jo viņi uz tādas lietas, kuras viņiem nebūtu jāzin, vienkārši nesaprata. Tāpat kā nesaprata to, ka vecāki mēdz vēlos darba dienu vakaros uzpīpēt “zālīti”. To abi bija pasākuši darīt pirms pāris gadiem, kad Bērziņa firma piedzīvoja relatīvu krīzi un viņš bija sācis pārrasties mājās nelāgā omā. Šobrīd tas bija kļuvis par tādu kā… rituālu.

Bērziņa uzņēmums plauka un zēla. Tas nodarbojās ar rāvējslēdzēju ražošanu. Viņš bija sācis kā pirmais rāvējslēdzēju ražotājs reģionā – niecīgā darbnīcā ar diviem niecīgiem palīgiem-dzērājiem – , taču šobrīd Bērziņa uzņēmums bija izaudzis par starptautisku rāvējslēdzēju ražošanas monstru. Patiesībā viņš bija miljonārs. Tiesa gan to viņš rūpīgi slēpa pat no sievas, jo paniski baidījās, ka sieva pieprasīs pusi no laulības laikā sadzīvotā. Un baidījās ne bez pamata – Bērziņš nebija svētais. Katru ceturtdienu viņš vadīja “starptautisko sanāksmi skaipā”, no kuras mēdza atgriezties tikai naktī vai pat no rīta. Amerikā taču ir nakts, kad pie mums ir diena. Tā vismaz viņa skaidroja savu prombūtni sievai. Tiesa gan vēl nekad viņš nebija viņai teicis, ka šajās sanāksmēs visiežāk iesaistās tikai viņš un viņa sekretāre. Laimīgākās ceturtdienās viņa uz sanāksmi ņēma līzi arī draudzeni – labākai sanākšanai, tā teikt. Neviens no trijiem neiebilda sanāksmi noturēt arī ārpus ofisa sienām – pļavā, mežā, viesnīcā…  Tas, ka Bērziņš no šīm sanāksmēm pārradās ar vien priecīgāks, kaut arī galīgi izpumpējies, lika viņa sievai domāt, ka firma lēnām piedzīvo uzplaukumu un par to jāpateicas vien tam, ka viņas vīrs tik smagi strādā. Liekus jautājumus viņa nemēdza uzdot, taču iepriekšējās sekretāres izteikumi, atmaskot sanāksmju patieso būtību Bērziņa sievai, darīja kungu uzmanīgu. Viņš baidījās, ka sieva uzzinājusi šo vēsti, ņems un Bērziņu patrieks pie visiem velniem.

Tomēr ne jau sieva bija uzdzinusi Bērziņu uz šīs mājas jumta, un tā nebija pat bijusī… sekretāre.  Arī uzņēmums nepiedzīvoja grūtus laikus, Bērziņš nebija parādnieks, viņam nedraudēja nekādi izsitēji un par to, ka viņš pīpē “zāli” zināja tikai viņš un viņa sieva – arī cietumsods viņam nedraudēja. Tad kas? Kas, kas?
Muļķība, domāja viņš, visīstākā muļķība. Tas pats, kas ir visu cilvēku visu rīcību pamatā. Cilvēki nedarīja neko tāpat vien, nē. Visu darīja aiz muļķības. Ai tā, ka kaut ko nezināja. Ja nebūtu cilvēku muļķības, nebūtu atklājumu, nebūtu izgudrojumu un pilnīgi noteikti nebūtu Bērziņa rāvējslēdzēju biznesa. Kā patiess muļķis viņš bija domājis, ka viņam ar kaut ko ir jānodarbojas. Viņš kā muļķis bija precējies, radījis bērnus, iesaistījies uzņēmējdarbībā. Jo tā taču vajag. Tas ir jādara, nevis aiz vēlēšanās to darīt, bet gan vienkārši tādēļ, ka savādāk, tu nebūsi cilvēks. Labprāt Bērziņš nestāvētu šeit un negatavotos spert soli tuvāk izšķaidītām smadzenēm – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Nē, viņš labprāt būtu kaut kur siltajās zemēs – nabags, sēžot pludmalē un gleznojot. Kādreiz viņš ļoti labi gleznoja. Nu, bija aizmirsies. Viņš labprāt būtu viens, neaprasts, klejotājs. Viņš labprāt būtu dzērājs, narkomāns vai bomzis – jebkas cits, tikai ne tas, kas viņš bija šobrīd. Bet tā taču nevar!  Cilvēks nekad, nekad nedrīkst atļauties būt tik egoistisks un nodzīvot savu vienīgo dzīvi tikai sev. Nekad!

Tas bija pēdējais vārds, ko Bērziņš teica. NEKAD! Viņš spēra pēdējo soli pāri jumta malai un lidoja zemē ar galvu pa priekšu un smaidu uz lūpām.

United Kingdom Uncensored

Pirms nepilna gada, gluži kā Sprīdītis, paņēmu savu, ne gluži lāpstu, bet, nu, to, kas man bija, un gāju pasaulē laimi meklēt. Tiku salīdzinoši tālu – līdz pat karaļvalstij aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Dažs jau iespējams no iepriekšējā teikuma nopratis, ka šeit stāstīts tiks par nevienu citu valsti, kā vien par Apvienoto Karalisti. Toreiz, kad biju Londonā, solījos šo stāstu reiz izlikt “uz papīra”. Tagad saprotu, ka tur jau stāsts nemaz nesanāk – varētu sarakstīt veselu grāmatu par šo tēmu. Varētu, bet negribu. Tāpēc aprobežošos vien ar pāris ierakstiem blogā.
Tātad. Esot ārzemēs, ja precīzāk – UK, jeb Shithole, kā mēdza izteikties mans priekšnieks no Portugāles ar iesauku Pipariņš (un nemaz nejautā, kāpēc viņam bija tāda iesauka, rar) – tātad, esot TUR, es satiku daudz cilvēku, kuri atšķīrās gan pēc tautības, gan reliģiskās piederības (vai nepiederības), gan intelekta līmeņa. Baigais kiš-miš. Šoreiz mēģināšu viņus nedaudz klasificēt. Pa lielam jau šos cilvēkus var iedalīt divās kategorijās – briti un pārējie. Tomēr, kad sanāk kādu laiku padzīvot tur, uz vietas, saproti, ka tik vienkārši vis nav.

BRITI
Sākšu ar Lielbritānijas aka Shithole pamatiedzīvotājiem, jo viņi, nu… viņi tur bija pirmie.

Brits Parastais. Parasti tas ir vīrietis nedaudz pāri 30. Nu, riktīgs vecis. Viņam ir vismaz viens dēls, divas riepas (uz vēdera) un divi vai vairāk tetovējumi. Viņš dzīvo pelēkā rindu mājā – dzīvokļu māju tur nav daudz – ja paveicas, tad kopā ar sievu. Ja nepaveicas, tad viņš ir diezgan poor excuse of a man (slikts attaisnojums par cilvēku), ballējas ar sava sešpadsmitgadīgā dēla četrpadsmitgadīgajām draudzenītēm vai audzē šķirnes suņa kucēnus pārdošanai. Piektdienās un sestdienās kā likums sēž pabā un sūc vienu pinti pēc otras, pie viena mēģina savākt kādu muļķīti – polieti vai latvieti no laukiem – pie sevis uz mājām. Skumst, ja tiek atraidīts un nesaprot, kāpēc tā ir noticis, jo viņš taču grib tikai labu. No stiprajiem dzērieniem izvēlas viskiju (nu, bet protams), bet par alu runājot – tas noteikti ir Guiness. Nesmēķē, bet, ja nu tomēr, tad cigaretes tin pats.

Cālītis. Īsa auguma, ruds, kalsns puisis ap divdesmit (+/- 5 gadi). Ārpus Shithole robežām nav bijis – redzējis vien pa TV vai datorkasti. Īpaši gan arī uz ārzemēm neraujas – Shithole šim liekas kā paradīze zemes virsū. Un kā nu ne – vienīgā saskarsme ar ārzemniekiem ir iespējama kādā klubiņā, kur piedzērušās, pavieglas uzvedības poļu meitenes… labi, būšu godīga – poļu un latviešu meitenes – stāsta par fucking crisis un unemployment, ja vien spēj tik daudz izrunāt. Cālīti šajā dzīvē interesē trīs lietas – XBox, futbols un draudzene. Stipros dzērienus nelieto – vai nu draudzene nav atļāvusi, vai, visdrīzāk, viņš tos vienkārši nevar paturēt sevī iekšā. Alus – pirmie divi Carlsberg, vēlāk jau ir vienalga. Pīpē, ja draudzene to dara, pie tam pērk gan sev, gan viņai cigaretes pa 6 GBP paciņā. Ja draudzene nepīpē – pasarg Dievs!

Cālīša draudzene – Begemots. Viens Begemots sver apmēram trīs reizes vairāk kā viens Cālītis, tomēr no malas šī starpība var šķist lielāka. Tandēms Cālitis+Begemots ir nešķirams!! Begemots, kā likums ir jaunākā iPhone īpašniece, kas uz savu darbu bekona fabrikā ejot krāsojas tā, it kā ietu uz transvestītu klubu. Bet vispār, par Begemotu neko sliktu nedrīkst teikt – viņa ir laipnības iemiesojums… ja vien neizdomā pacelt sevi. Kad Begemots ir pacēlies (piemēram, iegādājoties jaunas Lacostes smaržas vai 45. izmēra UGG zābīšus ebay.co.uk), ar viņu labāk nekontaktēties, jo viņai ātri sakāpj galvā. Sestdienās visi Begemoti satiekās, sakrāsojas un, savus Cālīšus padusēs iespieduši, dodas iekarot naktsklubus. Ar stiprajiem dzēieniem Begemots neaizraujas… vismaz kamēr nav izdzērusi kā minimums 3 pārsaldinātus rozā treknos kokčikus ar salmiņu, lietussardziņu, maisāmo kociņu un to visu reiz divi. Pēc tam Begemots šauj iekšā šņabi pa tīro un noķīķina, ka dzer kā krievi, kaut gan viņa krievu neatpazītu pat tad, ja tas nāktu viņai virsū turot plakātu: “I am russian!”. Alu viņa nedzer, jo tad viņa taču nebūs a lady. Begemoti pīpē tikai baros!

Beibe. Pateikšu uzreiz – viņa šņauc. Ko? Parasti tas ir balts pulverītis un spiežot pēc tā, cik visas Beibes ir tievas, tas vizdrīzāk varētu būt vitamīns. Beibei parasti ir pilns skapis ar kleitām, no kurām gāžas ārā krūtis un divas kastes kurpju – visas vismaz izmēru par lielu un uz neiespējami augstiem papēžiem. Pa dienu Beibi uz ielas neredzēt – viņa vai nu izguļ paģiras, vai vazājas pa veikaliem. Viņa ir nenogurdināma tusētāja un kļūst nežēlīga, ja kāda mēģina nocelt viņai medījumu – par savu Beibe cīnīsies līdz asinīm. Beibes kaujās nenovelkot kurpes. Pēc kārtīgas ballītes Beibi var redzēt vai nu sakumušu/apvainojušos sēžam uz ietves apmales (ar kurpēm kājās!) vai arī priecīgu teciņus velkot aiz sevis apreibinātu medījumu uz migu aprīšanai. Viņa dzer – oj, kā dzer. Šņabi, tekilu, jāgerīti, viskiju un visu iepriekšminēto kopā. Un jau atkal – droši vien tāpēc, ka viņa šņauc vitamīnu, viņai nedod galvā. protams, līdz kādam brīdim. Ja Beibe pazaudē mēru, var redzēt visādus nesmukumus – no kleitas izvēlušos pupus, nolauztus kurpju papēžus, nepiedienīgas pozas. Beibes reizēm mētājas uz zemes. Alu nedzer – sliktākajā gadījumā sidru vai vīnu. Pīpē, un kā vēl! Iecienītākā tabakas marka – Marlboro.

Džekiņš. Iemieso sevī katras britu meitenes ideālu. Nav nedz hipsteris, nedz reperis, nedz arī kāds cits eris, jo viņā no visa ir pa druskai. Džekiņš ir stilīgs, uj, cik stilīgs. Un viņš to zina! Viņam ir mašīna, kurā patstāvīgi skan jaunākā čartos skanošā mūzika, kuru atskaņo pie auto audiosistēmas pieslēgts aipods ar sasistu ekrānu vai ieskrambātu korpusu. Mašīna gan nav liela, jo tādu mašīnu Shithole vispār ir maz – nav, kur noparkoties. Parasti Džekiņš koļī Beibi un Beibe – citu Džekiņu. Tad nu viņš nesādē arī iebraucējas – parasti pietiek ar pāris “You are fuckin gorgeous!”, lai no pievērstās uzmanības apmulsusī viesstrādniecīte piekristu pavadīt kaislu nakti Džekiņa midzenī. Sestdienu naktīs Džekiņi savācas baros un dodas medīt. Dzer pārmaiņus – gan alu, gan stiprākas dziras. Patiesāš šausmās vien vēro latvietes un polietes, kuras kā veči ar atgāztu galvu triec iekšā tekilas vai šnabja šotus. Džekiņš pīpē. Visbiežāk tin sev pīpes pats, tāpēc no viņa bieži var dzirdēt jautājumu: “Sorry goregeous, do you have some rizzles?”.

Visbeidzot atliek piebilst, ka nekas no augtākminētā nav domāts kā apavainojums – tie ir mani subjektīvie novērojumi. Man ir daudz britu draugu, kuri ir forši un neietilpst nevienā no šīm kategorijām.

Par tabiem, jeb - ko, lai ar to sūdu iesāk?

Tātad draugs nopirka Galaxy Tab, kā jau iepriekš minēju sociālajā vietnē twitter.com. Tā kā pagājis jau laiciņš, kopš tas ir nodots galvenokārt manā lietošanā (pašam tā mantiņa ātri apnika), varu padalīties savos iespaidos. Savā starpā jau kādu laiku dēvējam šo ierīci par Sūdu, jo tabs ir neskanīgi, Samsungs mums ir telefons, montors, TV un droši vien vēl šis tas, bet par Galaxy saukt šo ierīci izklausās kaut kā pārāk pompozi. Tātad – Sūds.

PIRMIE IESPAIDI – SŪDS IS AWESOME!
Protams, pirmajā dienā, kad Sūds ar kurjeru tika piegādāts, abi dikti sapriecājāmies. Kamēr noplēsām visas plēvītes no visām vietām, kamēr ieslēdzām, kamēr katrs iegājām draugos (jo ieslēgts portatīvais un personālais kompis ar milzīgu monitoru vairs nelikās nekas aizraujošs), kamēr nosktījāmies pāris video klipus youtube.com (jau atkal – citiem kompjiem monitori par lielu, lai to darītu), Sūds ņēma un izslēdzās.

Neapjukām un steigšus tvērām pēc lādētāja, kam, starp citu, arī bija dažas noplēšamas plēvītes, bet tās mēs atstājām noplēšanai vēlākam laikam. Atraduši pareizo spraugu, ar lielu entuziasmu spraudām Sūdā iekšā un gaidījām, kas nu būs. Kad uz Sūda ekrāna parādījās baterejas attēls, abi apmainījāmies entuziasma pilniem skatieniem, priecādamies par to, kā vecāki priecājas redzot avus nedzimušos bērnus ultrasonogrāfijā. Mēs zinājām – Sūds barojas, tātad viss būs kārtībā.

Diemžēl tajā brīdī noskanēja zvans, kas manu draugu aicināja uz darbu un Sūds palika manā pārziņā. Man tika cieši piekodināts to uzmanīt un rūpēties par to, lai tam nekas nenotiktu. Pagaidījusi pāris minūtes pēc drauga aiziešnas – nu, skatam -, es kāri tvēru pēc Sūda, kat gan zināju, ka tas vēl nav pilnībā uzlādējies. Man atklājās jauna pasaule, kad atradu Sūdā aplikāciju GooglePlay! AngryBirds – lejupielādēts un instalēts. Done and done. Aptuveni divas ar pusi stundas pavadīju ar Sūdu un Piktajiem Putniem, līdz iemigu, pirms tam neaizmirsusi to maigi nolikt atpakaļ uz galda un pieslēgt pie lādētāja, lai draugs nedomā, ka es par to izrādu pārāk lielu interesi.

TAS IR MANS SŪDS!
Pāris dienas dzīvojām draudzīgi – es, mans draugs un Sūds. Tad melomāns manī ņēma virsroku un Sūds tika pieslēgts pie portatīvā datora un piepumpēts ar pavirši lejupielādētu mūzikas krājumu. Viss jau būtu kārtībā, ja mans draugs nebūtu to sabāzto mūziku atradis. Ieraudzījis daudzus failus, kurus pats nebija Sūdā licis, viņš kļuva pikts un prasīja – kas tas par mēslu? Es atbildi nepaliku parādā un teicu – tas ir mans mēsls! Tam sekoja jautājums – ko tavs mēsls dara manā Sūdā? Uz to man atbildes nebija. Jutu, ka Sūds sāk nostāties starp mums.

Kādu laiku sakodusi zobus klusēju, bet tad, kā par nelaimi, mans draugs saslima un nedēļu nodzīvojās pa māju. Nu, Sūds bija visur – gultā, virtuvē, uz balkona pīpējot. Tas bija uzbriedis – pirmajās entuziasma pilnajās dienās bijām lejupielādējuši daudzas jau daudzas smieklīgas aplikācijas un interesantas spēles. Sūds bija kļuvis sasodīti interesants un tā mēs sākām par to plēsties. Plēsāmies par to pat Jāņos, pat tur tas bija nostājies starp mums.
“Iedod man to Sūdu”
“Nu, pagaidi, es pabeigšu”
Nu nēeeeee!

A KAM MUMS TAS SŪDS BIJA VAJADZĪGS?
Ir pagājusi puotra nedēļa. Sūds vientuļi stāv uz plaukta un kaist pēc mūsu pieskārieniem. Spriedām, spriedām un sapratām, ka Sūdam īsti pielietojumu nevaram atrast. Sūds ir diezgan jauks, ja nepieciešams klausīties radio, to ērti pieslēgt pie lielajām skandām, BET… mums ir arī pietiekoši jaudīgs radio. Uz Sūda ir patīkami skatīties video youtube.com, BET… vēl patīkamāk to darīt ir uz lielā ekrāna. Uz sūda var spēlēt AngryBirds, BET… man jau apnika.
Un kam mums tas sūds bija vajadzīgs?

Par nākošajām ziņām

Jūsu zināšanai, dažas nākošās ziņas tiek pārpublicētas no mana vecā bloga wordpress'ā, kurā vairs nezināmu iemeslu dēļ nespēju ielogoties.

Skapja neizmantotais potenciāls

Mans datorgalds atrodas diezgan stulbā vietā attiecībā pret pārējo istabas iekārtojumu - grozies kā gribi, bet visu laiku sanāk skatīties uz drēbju pakaramo jeb, kā mana ome to sauc, kronšteinu. Neko sliktu jau tur redzēt nevar - visas drēbītes smuki saliktas uz pakaramajiem pēc veida un krāsām - kleitiņas, tad jaciņas, tad žaketītes, tad blūzītes, tad krekliņi... Un deminutīvu šeit es lietoju pilnīgi apzināti - viss tik smuks, viss tik smuks, BET...

Protams, kā normālai vidusmēra kudzītei man ir diezgan svarīgi piekrāmēt skapi ar acis priecējošām lupatām un apaviem. Taču pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka izmantoju aptuveni 20% savas garderobes satura. Protams, tā es domāju līdz brīdim, kad man kaut kas no tā visa ir jāvelk mugurā, jo tajā brīdi mani piemeklē "man-taču-nav-ko-vilkt" sindroms, kas pāiet tiklīdz es atkal mājas drēbēs sēžot pie datora, sūcot kolu un ložņājot cosmo.lv dzīlēs nespēju nepamanīt savas smukās šmozītes.

Un tā nu te es atkal sēžu un domāju - kas ar mani, kas ar mani? Vai tiešām es būtu tik izlepusi vai akla drīzāk, ka nespēju izmantot visus sev pieejamos līdzekļus, lai sapucētu sevi? Vai arī es vienkārši nespēju novērtēt to kas man ir?

Varētu būt pēdējais variants, taču sliecos domāt, ka tik vienkārši tas vis nav. Padomāsim kaut vai par to, ka visas šīs drēbes (labi - gandrīz visas, jo pēdējā laikā  man pazīstamajām meitenēm ir parādījusies tendence atdot man drēbes, kas pašām ir par mazu) ir pirktas, tā teikt, by me. Tā kā es reti iepērkos ātri, nevarētu teikt, ka veicu ļoti daudz tā sauktos "mirkļa" pirkumus. Katra drēbīte trīsreiz aptaustīta, četreiz uzmērīta un piecreiz mājās pēc iegādes sabučota. Taču tiklīdz kaut kas ir no maisiņa izņemts un mugurā uzvilkts, tā - viss! Svārki par īsiem, kreklam izgriezums par lielu un vispār - man nepiestāv zaļā krāsa. Tā vien šķiet, ka iepērkos ar aizietām acīm.

Un kurpes - manas mīļās, dārgās kurpes! Kedas, botes un zābaki, protams, ir novazāti līdz pēdējam, taču man ir 6 pāri pusotru gadu iepriekš pirktu augstpapēžu kurpju, kas nav ne reizi vilktas! Tā nu tās nabadzītes stāv un skumst - kaktā, putekļiem pārklājušās un zirnekļu tīklos ieaustas. Pilnīgi sirds asiņo skatīties, taču vasarā, kad varētu ar augstpapēdenēm skriet un skriet (jā, es ļoti ērti uz tām jūtos), atkal ieslēdzas mans alter-ego - kur tad es ar tādām, ak šausmas! Pēc Ziemassvētkiem apmeklēju vienu korporatīvo Jaunā gada pasākumu. Un, kā jūs domājiet, ko es paņēmu līdz? Laiviņas! Patiešām - melnas, parastas laiviņas, ko es reiz nopirku pa 4 Ls Valmierā, kad man čības bija noberzušās kājas! Es teiktu, ka tas ir fenomenāls stulbums, lai neteiktu vairāk.

Esmu sevi izlamājusi pietiekoši, lai sāktu sevi arī ķidāt. Un te nu man ir radusies teorija. Tātad, manuprāt, sievietes garderobes neizmantotais potenciāls ir vienāds ar tās pašas sievietes neizmantoto garīgo potenciālu reiznātu ar 100/ar priekšmetu skaitu sievietes skapī. Un tagad nedaudz sarežģīsim to lietu un izteiksim formulā, kur sievietes garderobes neizmantotais potenciāls ir apzīmēts ar Sgd, sievietes neizmantotais garīgais potenciāls ar Sgr un priekšmetu skaits skapī tiek atzīmēts ar n. Finālā mums sanāk šāda formula, kuru izmantojot varam droši izkalkulēt, cik ļoti mēs ierobežojam savas garīgās izpausmes apģērbā: Sgd=Sgr*100/n.

Protams, tie visi ir tikai skaitļi un principā - pilnīgas muļķības. Tā teikt - slima kaķa murgi marta nakts vidū. Tomēr pieņemu, ka kaut kāds grams patiesības tur ir - droši varu to teikt par sevi. Nesaprotu, kopš kura laika esmu sevi iesprostojusi aizspriedumu būrī, kurā koraļļu krāsas laka augstpapēžu kurpēm un ādas imitācijas legingiem nav vietas? Jo tas viss taču tik sasodīti labi izskatās!

Cerot, ka vismaz jūsu galvā mītošie putni nav ieslodzīti modes aizpriedumu būrī,
Pārsla.