Kā Ghetto Games kļuva par manu vasaras centrālo notikumu.

Jau atkal kādu laiku te valda tukšums. Ne pilnīgs gan, kā skatos, jo ik pa laikam kāds no jums te iemet aci. Tukšums nāk no manas puses. Kārtējo reizi apņemos laboties, kārtējo reizi neko konkrētu nesolu. Šoreiz gribu pastāstīt par kādu pasākumu, kurā ņemu dalību principā jau visu jūnija mēnesi un ceru turpināt to darīt līdz pat vasaras beigām. Šo pasākumu rīko veselīga dzīvesveida un dažnedažādu aktivitāšu atbalstītāji Ghetto Family. Tas ir nekas cits kā vien konkurss Ghetto Faktors.

Šis konkurss, kas vairākās kārtās norisinās visas vasaras garumā, ir vienreizēja iespēja jaunajiem dziedātājiem pierādīt savas spējas uzstājoties Grīziņkalna skeitparkā vairāku simtu skatītāju priekšā cīnoties par ļoti vērtīgu un kārdinošu balvu - pilnībā apmaksātu ierakstu profesionālā studijā Latvijā ar tirāžu 100 eksemplāros un ceļojumu, kā arī videoklipa uzņemšanu, nekur citur kā Ņujorkā, ASV. Taču līdz tam vēl bija jānonāk. Lai iekļūtu laimīgo 36 dalībnieku vidū, kam tika (un joprojām tiek) dota iespēja uzstāties Grīziņkalnā, nācās izturēt nopietnu atlasi. Pirmkārt, līdz 30. aprīlim bija jāiesūta pieteikuma anketa, ko izdarīja vairāk kā 100 pretendenti. Tad sekoja atlase, kas norisinājās 5. jūnijā LU mazajā aulā. Uz to ieradās vairāk kā 70 cilvēku no kuriem tad arī tika atlasīti 36 dziedoņi, kas jau trešo nedēļu ar savu uzstāšanos priecē Grīziņkalna apmeklētājus. Sadalīti pa 6 cilvēkiem vienā etapā, viņi stājas žūrijas priekšā, kas arī nosaka, vai viņi iekļūs pusfinālā, vai nē. Konkrētajā nedēļā pusfinālā iekļuvušos var dzirdēt radio SpinFm pirmdienu vakaros ap 19.00.

Ghetto Factor pirmā atlase LU

Šobrīd, kad es šo rakstu, ir aizritējuši 3 otrās kārtas etapi, kuros nākamajā kārtā ir iekļuvuši 13 no 18 iespējamajiem dalībniekiem. Jā, jau sapratāt, ka es esmu viena no tiem. Pati sev par milzīgu pārsteigumu, jau LU par savu sniegumu dzirdēju labus vārdus.

Bērni, tā mājās nedariet.

Ierados Universitātes telpās nedaudz pēc 11.00, jo jau biju sagatavojusies gaidīt ilgi, tā kā iepriekšējā dienā biju lasījusi, ka pieteikušies vairāk kā 100 dalībnieku. Piegāju pie reģistrācijas galdiņa un izvilku vienu no tur atlikušajiem numuriņiem ar, kā izrādījās, laimīgo numuru 91. Protams, sākotnēji nebiju vispār priecīga, jo tas nozīmēja nīkšanu līdz vakaram, kas atkal nozīmēja maksimālu uztraukumu. Vajadzēja kaut kā to mazināt, tāpēc devos uz netālu esošo picēriju, kur aptuveni 2 stundas ļāvos neveselīgiem dzīves prieciņiem. Protams, tas neko daudz nelīdzēja, jo kā reize, kad atgriezos pie aulas, tur kāda meitene dziedāja tā, ka man raudāt gribējās. Tiešām, nezinu, kas viņa bija, bet viņas dēļ es vispār vairs nespēju mierīgi nosēdēt. Tā, nu, LU tualetē man radās jauns izpildāmais repertuārs. Nezinu, vai tādēļ, ka pēkšņi izvēlējos citu dziesmu, vai vienkārši manas balss dēļ, bet es, kaut ienācu zālē ar trīcošām (tiešām, burtiskā nozīmē - es visa kratījos) kājām un rokām, no tās es iznācu ar platu smaidu. Saņēmu ļoti daudz laba vēlējumu un feinu vārdu par sevi, ka turpmākās dienas lidoju pa mākoņiem.

Pēc aptuveni nedēļas nācās nolaisties uz zemes, kad saņēmu zvanu vēlā vakarā, ka pēc 2 dienām man jāuzstājas Grīziņkalnā ar jaunu dziesmu. Tas bija lielisks pārbaudījums manām spējām saņemt sevi rokās un samenedžēt visu tā, lai es tiešām būtu noteiktajā vietā un laikā.Jāsaka gan ka neesmu apmierināta ar to, kā es izskatījos basketbola laukumā un es arī pateikšu, kāpēc. Lieta tāda, ka attiecīgajā dienā es iekāpu autobusā 6.00 no rīta, lai mērotu vairāk kā 150 km garo ceļu no Ezeres Saldus rajonā, kur es ciemojos pie mammas, uz Rīgu, tad 50 km garo ceļu no Rīgas uz Vecumniekiem un tad atpakaļ uz Rīgu. Kopā - 250 km +25 grādu karstā dienā. Piemetināšu, ka Vecumniekos es nedaudz aizsnaudos un nogulēju savu autobusu, tādēļ no turienes uz Rīgu devos ar autostopiem un te jāsaka milzīgs paldies fūres šoferim, kurš tomēr nebija maniaks, bet tīri patīkams sarunu biedrs.

Ghetto Factor atlase Grīziņkalnā, 13. jūnijā

Tā nu es, saņurcītiem svārkiem, noputējusi stāvot ceļa malā un knapi izgulējusies ierados Grīziņkalnā domādama, ka šī jau nu noteikti būs mana pēdējā uzstāšanās šī konkursa ietvaros, bet tomēr nebija. Patiesībā diena, ko pavadīju Ghetto Basket pasākumā dienu pirms savas dzimšanas dienas 13. jūnijā, bija viena no lieliskākajām dienām šovasar līdz šim. Es pamanīju daudzas nianses, ko varbūt nepamana tie, kas pasākumus apmeklē.Varu jums teikt - tur nenotiek nekāda lažošana, neviens nesēž rokas klēpī salicis. Visi darbojas kā labi ieeļļot mehānisms. Visu laiku notiek kustība, kād pienāk, kāds aiziet, kāds kaut ko atnes, kāds kaut ko paņem. Un visa šī laikā neviens neaizmirst smieties un izpūrušai, nogurušai meitenei, kas ieradusies padziedāt, apjautāties, vai viņa negrib kaut ko uzēst un, vai viņai ir, kur palikt pa nakti.

Varu teikt tikai milzīgu paldies žūrijai, kas man lika noticēt sev, DJ Get Dizzy, kas vienmēr atbalsta un uzmundrina, Raimondam Elbakjanam par to, ka viņš vispār to ir uzņēmies darīt, kā arī pārējiem, kas tur pielikuši savu roku. Šie cilvēki pat droši vien neapzinās, ko viņi man ir devuši. Ceru, ka viņiem it viss izdosies un kādu dienu ceru būt Ghetto Family daļa  - vienalga, vai uzvarēšu vai nē. BAM.

P.S. Par manām turpmākajām gaitām šajā konkursā centīšos ziņot šeit, tomēr drošāk varu teikt, ka tas būs lasāms te:
twitter.com
draugiem.lv
Ghetto Faktors
Ghetto TV