piektdiena, 2013. gada 11. oktobris

Jā vai nē, jeb īsās pārdomas par krāpšanu

Krāpšana un krāpšanās, kā zināms, nav nekas pozitīvs. Parasti tas sākas pilnīgi nevainīgi - mazs špikeris skolā; mazi meli mammai par to, ka tu aizkavējies, jo klavierskolotāja lika spēlēt gammas, kaut patiesībā tu sēdēji pīpētavā aiz skolas mēģinot nocopēt savu simpātiju; mazs flirts ar tikko satiktu puisi, kaut mājās tavā gultā krāc tavs dzīvesbiedrs... Tas ir ceļš uz elli, kas bruģēts ar labiem nodomiem. Bet, kur ir elles vārti?

Cits teiks, ka tas sākas jau ar nodomu - tiklīdz esi nodomājis krāpties, tu jau iekšēji esi krāpis. Kāds atkal dzīvo pēc "Ko es neatceros, tas nav bijis!" principa. Šajā jautājumā ir grūti neieslīgt galējībās, un tomēr es esmu par zelta vidusceļu, labi, drīzāk - uzskatu brīvību it visā un visur -, tomēr to ir grūti panākt esot attiecībās. Jā, es nekad nenosodītu kādu, kam paslīdējusi kāja. Protams, es nebūtu par to sajūsmā un, iespējams, es uz kādu laiku ļautu izpausties kucei sevī, tomēr tas nav pasaules gals. Forgive and forget - tā ir vieglāk dzīvot. Tomēr esmu saskārusies ar to, ka ne visiem ir tik brīvi uzskati.

Krāpšana jebkurās attiecībās - mātes un meitas, vīra un sievas - norāda uz problēmām. Problēmas var būt tik dažādas - sākot ar sadzīviskām un beidzot jau vienkārši ar to, ka viens no attiecībās iesaistītajiem ir krāns, un tas ne vienmēr ir vīrietis. Reizēm man šķiet, ka es esmu bijusi krāns visās savās attiecībās, reizēm šķiet, ka nē. Kāpēc tāda neizlēmība? Jo diemžēl vēl neesmu lasījusi to LR likumu pantu, kurā būtu atrunāts. kas ir krāpšana esot attiecībās ar pretējo dzimumu. Vai tas ir tikai fizisks kontakts? Varbūt tā ir tikai ķermeņa šķidrumu apmaiņa (skūpsts, sekss) un rokas satveršana vai buča uz vaiga vēl ir pieļaujama? Vai arī esot attiecībās ir jāuzvelk parandža un pilnībā jāizvairās no pretējā dzimuma uzmanības apliecinājumiem? Un sarunas? Kādus jautājumus drīkst, un kādus nedrīkst apspriest ar pretējā dzimuma pārstāvi, kas nav tava otrā puse? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir: "Ej, nu sazini!"

Mani, par laimi, šādas dilemmas nenomoka pārāk bieži. Nav nekāds noslēpums ka vislabākais kontakts man izveidojas ar vīriešiem - ne velti es biežāk izklaidējos puišu kompānijā, nevis kopā ar savām draudzenēm. Mani labākie draugi ir mani bijušie draugi - vismaz trīs vīrieši, ar kuriem man kādreiz ir bijis traļi-vaļi, ir manas uzticības personas. Ja man vajadzētu uztraukties par katru reizi, kad es ar kādu vīrieti sasmejos vai iedzeru vinčiku divvientulībā pārspriežot dzīvi, es droši vien to vien darītu, kā gruzītos. Tomēr nupat mani, bezmiega nomocītu, pārņēma doma, vai no tā necieš tie cilvēki, kas ir ar mani attiecībās? Ja godīgi, es nezinu. Man nav ne mazākās nojausmas, tomēr es pieņemu, ka noteikti ir bijis kāds, kurš par to ir, ja ne skumis, tad vismaz aizkaitināts tā dēļ ir juties. Es sevi mēģinu mierināt ar domu, ka cilvēks pats izvēlās cilvēkus, kas viņam būs blakus dzīvē. Ja kāds ir izvēlējies mani, viņš ir pieņēmis spēles noteikumus un es iespēju robežās esmu pielāgojusies. Tomēr, ja viss būtu tik vienkārši, droši vien es joprojām būtu kopā ar savu pirmo lielo mīlestību.

Atceros, ka reiz es biju nonākusi visai interesantā kompānijā - sēdēju sporta bārā un malkoju kokteiļus ar kādas Latvijā populāras basketbola komandas 30-something veco treneri un diezgan turīgu uzņēmēju labākajos gados. Tas, kāpēc es biju nokļuvusi šādā kompānijā, nemaz nav nekāds pikantais stāsts, kā daži varbūt iedomājas, tomēr toreiz mēs pļāpājām par tēmu "Kāpēc vīrieši krāpj savas sievas?" Treneris uz šo jautājumu nevarēja atbildēt, jo viņam nebija sievas, bet uzņēmējs, kam bija bērns no savas mīļākās, vienkārši pateica: "Es nezinu." Kad jautāju, vai šis vīrietis grasās pamest sievu un uzsākt kopdzīvi ar savu mīļāko un mazo bērnu, viņš atbildēna noliedzoši. Tolaik es vēl to nesapratu, jo biju brīva kā putns debesīs un principā vēl ar pienu uz lūpām, bet pēc kāda laika pār mani nāca apskaidrība, ka tādām lietām reti kad ir tikai viens iemesls. Un tikai tagad es saprotu, kāpēc uzņēmējs nepameta savu sievu un ģimeni - lai kāds būtu cilvēks, ar kuru tu esi attiecībās - ja tu esi tas krāns, kam nepieciešams kaifs no sānsoļa, sarunas ar pretējo dzimumu, nevainīgas bučas vai divvientulības ar kādu citu, kas nav tavs greizsirdīgais, jūtīgais un lieliskais dzīvesbiedrs, ievēro angļu džentelmeņu principu - never kiss and tell.

trešdiena, 2013. gada 9. oktobris

Ar šarmu pret garlaicību

Piektdienas vakars, Rīga. Pa ielām masveidā pārvietojas tandēms "īsi bruncīši + augstpapēžu vasaras kurpes" un no visām malām skan nemitīga ķiķināšana. Ņujorku dēvē par pilsētu, kas nekad neguļ, par Rīgu piektdienas vakaros var teikt to pašu, lai gan, iespējams, man tā šķiet tikai tādēļ, ka es tur biju ap septiņiem vakarā. Lai nu kā, es stāvēju uz Elizabetes ielas, pīpēju negaršīgu cigareti un ieelpoju "svaigo" Rīgas gaisu un ķēru kaifu.

Nē, es nebiju īsti sajūsmā par to, uz kurieni es gatavojos doties, jo es labprātāk pati skrietu mazos bruncīšos uz kādu klubiņu pagorīties kopā ar draudzenēm, tomēr domāju - labāk tā, nekā nekā. Galu galā, vismaz man bija dota iespēja izkustināt sevi no miesta un izmantot nedaudz apputējušo sarkano lūpu krāsu. Tiesa gan, kad es to smāķi izvilku no atvilknes, es vēl nezināju, kur es dodos.

Pirmā doma, kas man ienāca prātā, kad ieraudzīju biļetes, bija: "Teātris? Nu, jā..." Tas nebija iekšējais sajūsmas spiedziens, ja nesapratāt. Nu, nebija man noskaņojuma sēdēt teātrī un klausīties blakussēdētāja krākšanā. Paņēmu biļeti un centos no tās izzīlēt, kas mani sagaida, un izlasīju vārdu savienojumu "Rīgas Improvizācijas Teātris". Par tādu zvēru es biju dzirdējusi, bet man šķita to apmeklē tikai hipsteri un bohēmisti labākajos gados. Un es kļūdījos.

Man liekas, ka nav iespējams izstāstīt, kas ir improvizācijas teātris. Tas ir kā process vai ceļojums, kā domu lidojums, kurā vienlaicīgi dodas vairāki cilvēki. Tas ir neparasts, neizskaidrojams un vienlaicīgi tik izklaidējošs, tomēr arī domāt rosinošs un pēcgaršu atstājošs pasākums. Es tur jutos lieliski, kā mājās. Pirmoreiz dzīvē man bija žēl doties projām pēc izrādes. Man likās, ka esmu atgriezusies dzīvē un es negribēju to tā atstāt, tomēr man nācās doties mājās kā labai meitenei pieklājas.

Ak, kā var degradēties 3 gadus pavadot prom no Rīgas! Pilnīgi apreibu no krāsām un mūzikas un, jā - arī vīna. Es biju ļoti klusa sēžot mazajā zālē un klausoties, kā apkārtējie pļāpā, un skatoties, kā glīti ģērbtas dāmas saviem kungiem pie rokas dodas ieņemt vietas. Skanēja viegli gudra, bet ļoti izklaidējoša mūzika un gaisā es saodu vieglu kultūras smaku. Tieši tad es sapratu, cik ļoti man tā visa pietrūkst.

Līdz nesenam laikam es 2010/11. gada posmu no vasaras līdz vasarai dēvēju par saviem tumšajiem laikiem, jo tas laiks asociējās ar ārkārtīgi bohēmisku dzīvesveidu, dažādiem vīriešiem, alkoholu un nemitīgām ballītēm un dažādām izklaidēm. Bet tagad es saprotu, ka tas bija kas vairāk nekā tikai izlaidīgs dzīvesveids, jo tajā laikā es izbaudīju kultūru un patiesībā pat nedaudz attīstījos. Nē, es nemainītu savu tagadējo dzīvi pret to, kas man bija tad, tomēr es labprāt paņemtu labāko, ko es ieguvu tolaik - cilvēkus, sejas, iespaidus - un atgrieztu tos savā dzīvē... Bet tā nenotiek, tilti nodeg un karavāna brauc tālāk. Tomēr nevienam no mums nav liegts atskatīties pagātnē un retu reizi iegrimt melanholijā tikai uz mirklīti, vai ne?

otrdiena, 2013. gada 24. septembris

Я уеду жить в Лондон

Labi, labi - tā nebūs, uz Londonu pārvākties negrasos, tomēr gatavojos doties ilgi gaidītajās brīvdienās uz nedēļas nogali. Ak, brīnišķīgā Londona - iepriekšējo reizi, kad tikāmies, mums kopā bija atvēlēts pārāk mazs laiks, lai iepazītos tuvāk, tomēr es tevī iemīlējos tiklīdz mani gandrīz nobrauca tas mazais, melnais taksis, kad mēģināju šķērsot ielu pie Victoria Coach Station.Nespēju vien sagaidīt, kad atkal redzēšu transvestītus dejojam Pikadilī laukumā un arābus ar turbāniem uz galvas laiski pīpējot ūdenspīpi turpat, uz ielas pie kaljāna bāriem. Noteikti atgriezīšos iespaidiem un jautriem atgadījumiem pilnu galvu, tā kā  - stay tuned.

piektdiena, 2013. gada 28. jūnijs

Kā Ghetto Games kļuva par manu vasaras centrālo notikumu.

Jau atkal kādu laiku te valda tukšums. Ne pilnīgs gan, kā skatos, jo ik pa laikam kāds no jums te iemet aci. Tukšums nāk no manas puses. Kārtējo reizi apņemos laboties, kārtējo reizi neko konkrētu nesolu. Šoreiz gribu pastāstīt par kādu pasākumu, kurā ņemu dalību principā jau visu jūnija mēnesi un ceru turpināt to darīt līdz pat vasaras beigām. Šo pasākumu rīko veselīga dzīvesveida un dažnedažādu aktivitāšu atbalstītāji Ghetto Family. Tas ir nekas cits kā vien konkurss Ghetto Faktors.

Šis konkurss, kas vairākās kārtās norisinās visas vasaras garumā, ir vienreizēja iespēja jaunajiem dziedātājiem pierādīt savas spējas uzstājoties Grīziņkalna skeitparkā vairāku simtu skatītāju priekšā cīnoties par ļoti vērtīgu un kārdinošu balvu - pilnībā apmaksātu ierakstu profesionālā studijā Latvijā ar tirāžu 100 eksemplāros un ceļojumu, kā arī videoklipa uzņemšanu, nekur citur kā Ņujorkā, ASV. Taču līdz tam vēl bija jānonāk. Lai iekļūtu laimīgo 36 dalībnieku vidū, kam tika (un joprojām tiek) dota iespēja uzstāties Grīziņkalnā, nācās izturēt nopietnu atlasi. Pirmkārt, līdz 30. aprīlim bija jāiesūta pieteikuma anketa, ko izdarīja vairāk kā 100 pretendenti. Tad sekoja atlase, kas norisinājās 5. jūnijā LU mazajā aulā. Uz to ieradās vairāk kā 70 cilvēku no kuriem tad arī tika atlasīti 36 dziedoņi, kas jau trešo nedēļu ar savu uzstāšanos priecē Grīziņkalna apmeklētājus. Sadalīti pa 6 cilvēkiem vienā etapā, viņi stājas žūrijas priekšā, kas arī nosaka, vai viņi iekļūs pusfinālā, vai nē. Konkrētajā nedēļā pusfinālā iekļuvušos var dzirdēt radio SpinFm pirmdienu vakaros ap 19.00.

Ghetto Factor pirmā atlase LU

Šobrīd, kad es šo rakstu, ir aizritējuši 3 otrās kārtas etapi, kuros nākamajā kārtā ir iekļuvuši 13 no 18 iespējamajiem dalībniekiem. Jā, jau sapratāt, ka es esmu viena no tiem. Pati sev par milzīgu pārsteigumu, jau LU par savu sniegumu dzirdēju labus vārdus.

Bērni, tā mājās nedariet.
Ierados Universitātes telpās nedaudz pēc 11.00, jo jau biju sagatavojusies gaidīt ilgi, tā kā iepriekšējā dienā biju lasījusi, ka pieteikušies vairāk kā 100 dalībnieku. Piegāju pie reģistrācijas galdiņa un izvilku vienu no tur atlikušajiem numuriņiem ar, kā izrādījās, laimīgo numuru 91. Protams, sākotnēji nebiju vispār priecīga, jo tas nozīmēja nīkšanu līdz vakaram, kas atkal nozīmēja maksimālu uztraukumu. Vajadzēja kaut kā to mazināt, tāpēc devos uz netālu esošo picēriju, kur aptuveni 2 stundas ļāvos neveselīgiem dzīves prieciņiem. Protams, tas neko daudz nelīdzēja, jo kā reize, kad atgriezos pie aulas, tur kāda meitene dziedāja tā, ka man raudāt gribējās. Tiešām, nezinu, kas viņa bija, bet viņas dēļ es vispār vairs nespēju mierīgi nosēdēt. Tā, nu, LU tualetē man radās jauns izpildāmais repertuārs. Nezinu, vai tādēļ, ka pēkšņi izvēlējos citu dziesmu, vai vienkārši manas balss dēļ, bet es, kaut ienācu zālē ar trīcošām (tiešām, burtiskā nozīmē - es visa kratījos) kājām un rokām, no tās es iznācu ar platu smaidu. Saņēmu ļoti daudz laba vēlējumu un feinu vārdu par sevi, ka turpmākās dienas lidoju pa mākoņiem.

Pēc aptuveni nedēļas nācās nolaisties uz zemes, kad saņēmu zvanu vēlā vakarā, ka pēc 2 dienām man jāuzstājas Grīziņkalnā ar jaunu dziesmu. Tas bija lielisks pārbaudījums manām spējām saņemt sevi rokās un samenedžēt visu tā, lai es tiešām būtu noteiktajā vietā un laikā.Jāsaka gan ka neesmu apmierināta ar to, kā es izskatījos basketbola laukumā un es arī pateikšu, kāpēc. Lieta tāda, ka attiecīgajā dienā es iekāpu autobusā 6.00 no rīta, lai mērotu vairāk kā 150 km garo ceļu no Ezeres Saldus rajonā, kur es ciemojos pie mammas, uz Rīgu, tad 50 km garo ceļu no Rīgas uz Vecumniekiem un tad atpakaļ uz Rīgu. Kopā - 250 km +25 grādu karstā dienā. Piemetināšu, ka Vecumniekos es nedaudz aizsnaudos un nogulēju savu autobusu, tādēļ no turienes uz Rīgu devos ar autostopiem un te jāsaka milzīgs paldies fūres šoferim, kurš tomēr nebija maniaks, bet tīri patīkams sarunu biedrs.

Ghetto Factor atlase Grīziņkalnā, 13. jūnijā

Tā nu es, saņurcītiem svārkiem, noputējusi stāvot ceļa malā un knapi izgulējusies ierados Grīziņkalnā domādama, ka šī jau nu noteikti būs mana pēdējā uzstāšanās šī konkursa ietvaros, bet tomēr nebija. Patiesībā diena, ko pavadīju Ghetto Basket pasākumā dienu pirms savas dzimšanas dienas 13. jūnijā, bija viena no lieliskākajām dienām šovasar līdz šim. Es pamanīju daudzas nianses, ko varbūt nepamana tie, kas pasākumus apmeklē.Varu jums teikt - tur nenotiek nekāda lažošana, neviens nesēž rokas klēpī salicis. Visi darbojas kā labi ieeļļot mehānisms. Visu laiku notiek kustība, kād pienāk, kāds aiziet, kāds kaut ko atnes, kāds kaut ko paņem. Un visa šī laikā neviens neaizmirst smieties un izpūrušai, nogurušai meitenei, kas ieradusies padziedāt, apjautāties, vai viņa negrib kaut ko uzēst un, vai viņai ir, kur palikt pa nakti.

Varu teikt tikai milzīgu paldies žūrijai, kas man lika noticēt sev, DJ Get Dizzy, kas vienmēr atbalsta un uzmundrina, Raimondam Elbakjanam par to, ka viņš vispār to ir uzņēmies darīt, kā arī pārējiem, kas tur pielikuši savu roku. Šie cilvēki pat droši vien neapzinās, ko viņi man ir devuši. Ceru, ka viņiem it viss izdosies un kādu dienu ceru būt Ghetto Family daļa  - vienalga, vai uzvarēšu vai nē. BAM.

P.S. Par manām turpmākajām gaitām šajā konkursā centīšos ziņot šeit, tomēr drošāk varu teikt, ka tas būs lasāms te:
twitter.com
draugiem.lv
Ghetto Faktors
Ghetto TV

otrdiena, 2013. gada 30. aprīlis

Par "visu zinošajām" valsts iestādēm.




Tieši aprīlī kā reiz pienāca tā diena, kad man nācās pirmoreiz dzīve spert kāju Valsts Ieņēmumu dienestā. Jā, dzīvoju pilnīgā bohēmā un iepriekš pat nebiju izņēmusi nodokļu grāmatiņu. Tad, nu, pienāca laiks to izdarīt kā arī piereģistrēties kā nodokļu maksātājam jeb pašnodarbinātajam. Par to, kādu elli man tas sagādāja, varētu uzrakstīt grāmatu. Bet centīšos īsi.

Tātad, aizeju uz VIDu ar sākotnējo mērķi iegūt konsultāciju un tikai tad aizpildīt visus papīrus. Nemaz nebiju mēģinājusi pētīt visus garos penterus saistībā ar manu jautājumu. Gribēju, lai man vienkāršā valodā visu izskaidro. Protams, pieejot pie informācijas stenda mani jau sagaidīja īgna paskata dāmīte ar uzrautu degunteli un tuklām kājiņām. Pateicu savu sakāmo uz ko saņēmu īsu atbildi: "Sestā vai septītā darba vieta. Nākamais?"

Iestājos rindā aiz sestās darba vietas, jo septītā nedarbojās. Pēc īsa mirkļa (kādām 45 minūtēm) mani pieņēma jauka izskata kundzīte. Arī viņai paskaidroju, ka mani interesē nodokļu grāmatiņas izņemšana un pašnodarbinātā statusa iegūšana. Vēl pēc minūtēm 30 biju jau ieguvusi savu nodokļu grāmatiņu. Tad sākās lielākā jautrība. Uz manu lūgumu izskaidrot pašnodarbinātā statusa priekšrocības un trūkumus, saņēmu kaudzi ar parakstāmiem papīriem. Kad apjautājos par atšķirību starp procentu likmēm, saņēmu atbildi: "Bet jums taču tas ir jāzina!" Protams, uzstāju, lai izskaidro. Saņēmusi izskaidrojumu, pavaicāju, manuprāt, elementāru jautājumu - vai mana saimnieciskā darbība neietekmēs manu pabastu apmēru? Uz ko sekoja atbilde: "Es nezinu. Dodieties uz VSAA."

Kamēr pildīju savu dokumentus, jaukā dāmīte ik pa laikam runāja man nesaprotamā valodā par kaut kādām sistēmām un līgumiem, ik pa laikam uzdodot man kādu neizprotamu jautājumu, piemēram, kādu grāmatvedības sistēmu es izmantošu. Kad atbildēju, ka "Excel", saņēmu atbildi: "Skaidrs, tātad nekādu." Tikmēr pie 7. darba vietas aiz letes pienāca sieviete, izvilka no pagaldes savu somiņu, no somiņas maisiņu ar tējas paciņām, maisiņu ar cukuru un maisiņu ar kaut ko, kas izskatījās pēc saspiestas medus kūkas. Atvērusi atvilkni un izņēmusi no tās karoti, viņa aizgāja.

Tikmēr mana aizpildāmo papīru kaudze sāka izsīkt. Sakostiem zobiem aizildīju visus palikušos dokumentus un tiešām devos uz VSAA. Tur uz savu jautājumu (Vai mana saimnieciskā darbība neietekmēs manu pabastu apmēru?) saņēmu noliedzošu atbildi un pretjautājumu: "Vai varat izskaidrot, kā piereģistrēties kā pašnodarbinātai personai?" Lieki teikt, ka konkrētajā pilsētā abi šie dienesti atrodas aptuveni 3 minūšu gājienā viens no otra un pie tam vēl tiem jāstrādā ar vienu reģistru.

Secinājums: komunikācija starp valsts iestādēm pielīdzināma nullei, ja vien nav jāpiedzen sodi vai jāatņem pabalsti.