Nē, es nebiju īsti sajūsmā par to, uz kurieni es gatavojos doties, jo es labprātāk pati skrietu mazos bruncīšos uz kādu klubiņu pagorīties kopā ar draudzenēm, tomēr domāju - labāk tā, nekā nekā. Galu galā, vismaz man bija dota iespēja izkustināt sevi no miesta un izmantot nedaudz apputējušo sarkano lūpu krāsu. Tiesa gan, kad es to smāķi izvilku no atvilknes, es vēl nezināju, kur es dodos.
Pirmā doma, kas man ienāca prātā, kad ieraudzīju biļetes, bija: "Teātris? Nu, jā..." Tas nebija iekšējais sajūsmas spiedziens, ja nesapratāt. Nu, nebija man noskaņojuma sēdēt teātrī un klausīties blakussēdētāja krākšanā. Paņēmu biļeti un centos no tās izzīlēt, kas mani sagaida, un izlasīju vārdu savienojumu "Rīgas Improvizācijas Teātris". Par tādu zvēru es biju dzirdējusi, bet man šķita to apmeklē tikai hipsteri un bohēmisti labākajos gados. Un es kļūdījos.
Man liekas, ka nav iespējams izstāstīt, kas ir improvizācijas teātris. Tas ir kā process vai ceļojums, kā domu lidojums, kurā vienlaicīgi dodas vairāki cilvēki. Tas ir neparasts, neizskaidrojams un vienlaicīgi tik izklaidējošs, tomēr arī domāt rosinošs un pēcgaršu atstājošs pasākums. Es tur jutos lieliski, kā mājās. Pirmoreiz dzīvē man bija žēl doties projām pēc izrādes. Man likās, ka esmu atgriezusies dzīvē un es negribēju to tā atstāt, tomēr man nācās doties mājās kā labai meitenei pieklājas.
Ak, kā var degradēties 3 gadus pavadot prom no Rīgas! Pilnīgi apreibu no krāsām un mūzikas un, jā - arī vīna. Es biju ļoti klusa sēžot mazajā zālē un klausoties, kā apkārtējie pļāpā, un skatoties, kā glīti ģērbtas dāmas saviem kungiem pie rokas dodas ieņemt vietas. Skanēja viegli gudra, bet ļoti izklaidējoša mūzika un gaisā es saodu vieglu kultūras smaku. Tieši tad es sapratu, cik ļoti man tā visa pietrūkst.
Līdz nesenam laikam es 2010/11. gada posmu no vasaras līdz vasarai dēvēju par saviem tumšajiem laikiem, jo tas laiks asociējās ar ārkārtīgi bohēmisku dzīvesveidu, dažādiem vīriešiem, alkoholu un nemitīgām ballītēm un dažādām izklaidēm. Bet tagad es saprotu, ka tas bija kas vairāk nekā tikai izlaidīgs dzīvesveids, jo tajā laikā es izbaudīju kultūru un patiesībā pat nedaudz attīstījos. Nē, es nemainītu savu tagadējo dzīvi pret to, kas man bija tad, tomēr es labprāt paņemtu labāko, ko es ieguvu tolaik - cilvēkus, sejas, iespaidus - un atgrieztu tos savā dzīvē... Bet tā nenotiek, tilti nodeg un karavāna brauc tālāk. Tomēr nevienam no mums nav liegts atskatīties pagātnē un retu reizi iegrimt melanholijā tikai uz mirklīti, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru