Par tabiem, jeb - ko, lai ar to sūdu iesāk?

Tātad draugs nopirka Galaxy Tab, kā jau iepriekš minēju sociālajā vietnē twitter.com. Tā kā pagājis jau laiciņš, kopš tas ir nodots galvenokārt manā lietošanā (pašam tā mantiņa ātri apnika), varu padalīties savos iespaidos. Savā starpā jau kādu laiku dēvējam šo ierīci par Sūdu, jo tabs ir neskanīgi, Samsungs mums ir telefons, montors, TV un droši vien vēl šis tas, bet par Galaxy saukt šo ierīci izklausās kaut kā pārāk pompozi. Tātad – Sūds.

PIRMIE IESPAIDI – SŪDS IS AWESOME!
Protams, pirmajā dienā, kad Sūds ar kurjeru tika piegādāts, abi dikti sapriecājāmies. Kamēr noplēsām visas plēvītes no visām vietām, kamēr ieslēdzām, kamēr katrs iegājām draugos (jo ieslēgts portatīvais un personālais kompis ar milzīgu monitoru vairs nelikās nekas aizraujošs), kamēr nosktījāmies pāris video klipus youtube.com (jau atkal – citiem kompjiem monitori par lielu, lai to darītu), Sūds ņēma un izslēdzās.

Neapjukām un steigšus tvērām pēc lādētāja, kam, starp citu, arī bija dažas noplēšamas plēvītes, bet tās mēs atstājām noplēšanai vēlākam laikam. Atraduši pareizo spraugu, ar lielu entuziasmu spraudām Sūdā iekšā un gaidījām, kas nu būs. Kad uz Sūda ekrāna parādījās baterejas attēls, abi apmainījāmies entuziasma pilniem skatieniem, priecādamies par to, kā vecāki priecājas redzot avus nedzimušos bērnus ultrasonogrāfijā. Mēs zinājām – Sūds barojas, tātad viss būs kārtībā.

Diemžēl tajā brīdī noskanēja zvans, kas manu draugu aicināja uz darbu un Sūds palika manā pārziņā. Man tika cieši piekodināts to uzmanīt un rūpēties par to, lai tam nekas nenotiktu. Pagaidījusi pāris minūtes pēc drauga aiziešnas – nu, skatam -, es kāri tvēru pēc Sūda, kat gan zināju, ka tas vēl nav pilnībā uzlādējies. Man atklājās jauna pasaule, kad atradu Sūdā aplikāciju GooglePlay! AngryBirds – lejupielādēts un instalēts. Done and done. Aptuveni divas ar pusi stundas pavadīju ar Sūdu un Piktajiem Putniem, līdz iemigu, pirms tam neaizmirsusi to maigi nolikt atpakaļ uz galda un pieslēgt pie lādētāja, lai draugs nedomā, ka es par to izrādu pārāk lielu interesi.

TAS IR MANS SŪDS!
Pāris dienas dzīvojām draudzīgi – es, mans draugs un Sūds. Tad melomāns manī ņēma virsroku un Sūds tika pieslēgts pie portatīvā datora un piepumpēts ar pavirši lejupielādētu mūzikas krājumu. Viss jau būtu kārtībā, ja mans draugs nebūtu to sabāzto mūziku atradis. Ieraudzījis daudzus failus, kurus pats nebija Sūdā licis, viņš kļuva pikts un prasīja – kas tas par mēslu? Es atbildi nepaliku parādā un teicu – tas ir mans mēsls! Tam sekoja jautājums – ko tavs mēsls dara manā Sūdā? Uz to man atbildes nebija. Jutu, ka Sūds sāk nostāties starp mums.

Kādu laiku sakodusi zobus klusēju, bet tad, kā par nelaimi, mans draugs saslima un nedēļu nodzīvojās pa māju. Nu, Sūds bija visur – gultā, virtuvē, uz balkona pīpējot. Tas bija uzbriedis – pirmajās entuziasma pilnajās dienās bijām lejupielādējuši daudzas jau daudzas smieklīgas aplikācijas un interesantas spēles. Sūds bija kļuvis sasodīti interesants un tā mēs sākām par to plēsties. Plēsāmies par to pat Jāņos, pat tur tas bija nostājies starp mums.
“Iedod man to Sūdu”
“Nu, pagaidi, es pabeigšu”
Nu nēeeeee!

A KAM MUMS TAS SŪDS BIJA VAJADZĪGS?
Ir pagājusi puotra nedēļa. Sūds vientuļi stāv uz plaukta un kaist pēc mūsu pieskārieniem. Spriedām, spriedām un sapratām, ka Sūdam īsti pielietojumu nevaram atrast. Sūds ir diezgan jauks, ja nepieciešams klausīties radio, to ērti pieslēgt pie lielajām skandām, BET… mums ir arī pietiekoši jaudīgs radio. Uz Sūda ir patīkami skatīties video youtube.com, BET… vēl patīkamāk to darīt ir uz lielā ekrāna. Uz sūda var spēlēt AngryBirds, BET… man jau apnika.
Un kam mums tas sūds bija vajadzīgs?