Kaut kas ar mani nav tā, kā parasti - jau otro dienu (pareizāk - nakti) kaut ko ieskribelēju. Šodiena gan bija tāda panākumiem un notikumiem bagāta, tāpēc nav brīnums, ka, ņemot vērā manu vienmuļo ikdienu, pastāstīt Tev, kas pie kā turas, ir drīzāk nepieciešamība, nekā vēlme. Par cik, manā dzīvē tomēr beidzot ir iestājusies kaut kāda zināma skaidrība un ir tapis rīcības plāns, beidzot varu teikt, ka jūtos labi. Lai Tev neliktos, ka es tagad vienkārši gribu parunāties par savām jūtām, ielinkoju kārtējo dziesmas video, ko uz rinķi klausos jau 6 stundas, kā arī kaut ko, ko es šodien uzcepu eiforijas neprātā. Enyoy&feel free to share.
Paskatos pulkstenī - bez piecām trīs. Jeb četrpadsmit piecdesmit piecas. Jeb divi un piecdesmit... Nē, jau piecdesmit sešas minūtes. Tātad bez četrām. Bet, ai,laimīgie jau laiku neskaita, ne? Bulšits, skaita gan. Pie tam tas velkas lēnāk, ja māk pareizi saregulēt vēlamā un iespējamā attiecību cilvēka dzīvē. Paliek gan tās piecas, nē, četras, nē - nu jau trīs - minūtes, pilnas šausmu un gaidu. Ja nu šoreiz nebūs? Nē, tādas domas ir jāizravē jau saknē!
Nospiežu atkal telefona "vidējo pogu", paskatos pulkstenī, nopūšos. Divas minūtes. Parasti viņš nekavē. Parasti jau bez piecām trijos viņš klauvē pie durvīm - citreiz pat agrāk, ja viss rit raitāk nekā plānots. Tad mēs vel paspējam iedzert kopā kafiju, pirms sākt.
Bez vienas. Kas tad nu? Labi, domāju, gan jau kaut kur, kaut kad ir bijis sastrēgums. Viņš noteikti brauc pie manis. Nav taču mazais bērns - zina taču, ka es gaidu! Katru trešdienu. Un galu galā - man arī bez viņa ir dzīve. Ko gan šis iedomājas? Ka es te sēdēšu un gaidīšu tā visu dienu? Nē, man vakaram ir plāni, tādi, ka ej tu nost. Nu, labi, nav man plānu, bet tas neattaisno viņa kavēšanos. Man bija ļoti laimīga un piepildīta dzīve, pirms viņš parādījās manā darba vietā. Aplinkus ceļus iedams, viņš atrada iespēju iefiltrēties manā dzīvē. Un vienu dienu jau stāvēja uz mana sliekšņa soli aiz manis, kamēr es mulsi mēģināju atdabūt vaļā ārdurvis.Sen nebiju nevienu aicinājusi pie sevis mājās, kur nu vēl vīrieti, tāpēc manas rokas toreiz viegli drebēja turot rokās atslēgas. Turpmāko jau var noprast - viss notika negaidīti strauji un mūsu pirmā tikšanās aizsāka tādu kā iknedēļas rituālu, kura laikā viņš mani mācīja, kā tas būtu jādara pareizi.
Trīs pāri trijiem... Gudrā galva, atradies! Tev vajag to un tev vajag šito. Tā, nedari, nekad tā nesaki tādā brīdī. Ja tu teiksi tā, cilvēki tevi nesapratīs. Ja tu kādreiz kādam vīrietim tā pateiksi, viņš piecelsies un aizies, jo padomās, ka esi dīvaina. Priecājies, ka es esmu tik iejūtīgs. Blā. Blā. Un pats kavē! Darbā gan viņš neatļaujas tā izteikties. Un, paldies Dievam! Darba kolēģes nezin, ka mēs tiekamies. Tas sabojātu manu reputāciju!
Piecas pāri trijiem. Salikusi kājas vienu pāri otrai un sakrustojusi rokas pār krūtīm, sēžu un piktojos. Te pēkšni - kļing glang. Skrienu pie durvīm. Jā,tas ir viņš. Ar vainīgu sejas izteiksi, kucēna acīm un iešķību smaidu sejā viņš man saka: pPiedod, ka nokavēju! Pa ceļa iebraucu šur tur, jo sapratu, ka tev ir vajadzīgs šis.
Un viņš man sniedz mazu kastīti, kurā iekšā ir... zibatmiņa.
Ā, tu beidzot atvedi man tos materiālus?, es uzsmaidu.
Jā, tev pēdējā laikā galīgi neiet un tur iekšā ir mp3 faili ar pareizas izrunas mācību.
Tā mans spāņu valodas privātskolotājs pirmoreiz nokavēja mūsu nodarbības sākumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru