Kārtējoreiz mēģinu iejusties to asprāšu un gudrgalvju vidū, kas sevi lepni dēvē par blogeriem. Neko nesolu - dzīvesveids un dažādu apstākļu sakritība man liedz regulāri apdeitot savus blogus, lai stāstītu saviem iedomu lasītājiem izdomātus un neizdomātus stāstus par savu un svešām dzīvēm. Nevaru arī lepoties ar īpaši plašu interešu loku vai trijām augstākajām izglītībām, bet man ir viedoklis par visu. Es nestrādāju un nedaru neko ievērības cienīgu, kas varētu mani atšķirt no pelēkās masas. Bet tomēr, savā veidā es atšķiros, pat ļoti atšķiros. Man ir stāsts. Stāsts, tāpat kā Rīga - nepabeigts. Vienīgā atšķirība - kad mans stāsts būs galā, mani nenogremdēs nāra, sizdama ar asti pa Daugavu. Mani vienkārši apēdīs tārpi.
Māte mani izgrūda no savas miesas tieši tāpat, kā lielāko daļu šīs zemes iedzīvotāju. Patiesībā, tas nebija nemaz tik sen - tikai pirms 22 gadiem. Nezinu detaļas, bet stāsta, ka viena no pirmajām lietām, ko es esot šai saulē izdarījusi - pielikusi autiņus. Sāku runāt ātrāk nekā staigāt. Iespējams, tieši tāpēc, arī vēl līdz šai dienai neesmu iemācījusies aizvērties, bet ir zināmas grūtības pārvietoties, jo dīvāns ir drošākā vieta zemes virsū. Agrā bērnībā manī uzplauka naids pret televizoru un līdzjūtība pret apkārtējiem - reiz par visām varītēm centos pabarot ar savu mannā putru ziņu diktori, kamēr viņa lasīja ziņas.Pusotra gada vecumā Ziemassvētkos pie eglītes skaitīju pantiņu: "Pūce, pūce patacīte/ Paceu kēsu vanagam/ Ja tu kēsu nepaceusi/ Vanags tevi apēdīiiiiiis." Dzīvoju tipiskā vidusmēra 90. gadu ģimenē - naudas nav, dzīvesvietas - nav, toties ir ballītes mājās (kur nu tās attiecīgaj;a brīdī bija). Dzērāju, izbijušu armijnieku, PSRS laika intelektuāļu un mahinatoru vidū es uzplauku kā zieds. Apguvu gan prasmi kodolīgi izteikties, gan četrgadniekam neraksturīgu spēju sarkastiski atbildēt uz dzērājonkuļu stulbajiem jautājumiem.
Kad 90. gadus jau droši varēja dēvēt par pagātni, grābēji bija sagrābušies, rausēji - sarausušies un mani vecāki - izšķīrušies. Attapos dzīvojam Rīgā ar mammu un vecmammu, kas nemaz nav vecmamma, bet gan vectēta māsa. Mācījos skolā, kurā mani mēdza dēvēt par lempi, kaut gan nemaz neatbildu vispārējam priekšstatam par lempi - biju tieva kā skals. Man nepaveicās arī tādā ziņā, ka mani ielika mūzikas novirziena klasē. Viss jau būtu labi, ja tā būtu vokālā klase. Bet, nē - man nācās spēlēt akordeonu. Kas no manis par akordeonisti, ja akordeons svēra vairāk par mani? Protams, pienāca brīdis, ka sāku boikotēt akordeona stundas, iestājos korī un sāku spēlēt klavieres. Ar klavierēm arī negāja tik raiti, kā gribētos, tāpēc pēc 9. klases šo instrumentu pierakstīju neveiksmīgo izmēģinājumu sarakstā blakus ģitārai, tautas un sporta dejām. Tiesa gan turpināju dziedāt. Un padevās. Nu, viss - esmu atradusi savu aicinājumu! Tā man likās līdz brīdim, kad uzzināju, cik maksā ierakstīt dziesmu, vai kādas ir konkursu dalības maksas. Bet sapnis bija, un bija jādara it viss, lai to piepildītu.
Cīnījos gadus piecus. Tad sēžot uz palodzes raudāju krokodiļu asaras un ierakstīju dziedāšanu "Pagaidām - nē." sarakstā. Protams, dziedāju skolā, tiesa gan arvien retāk, jo labsirdīgie vidusskolas klasesbiedri bija mani iepazīstinājuši ar Zaļo Pūķi jeb Šmigu Taņu - ir pilnīgi vienalga, kā to sauc. Kā mamma teica - visa audzināšana sunim zem astes.Daļēji, bet viņai bija taisnība. Par laimi, man nepazuda apziņa, ka kaut kas nav pareizi. Tomēr, kā jau visi tīņi, kurus nomoka indentitātes meklējumi, es klusībā pie sevi kliedzu, ka neviens mani nesaprot un vainoju visu pasauli pie sevis pašas radītām problēmām. Šis manas dzīves periods ilga vismaz trīs gadus. Jau biju beigusi vidusskolu, neiestājusies augstskolā un sākusi strādāt bāros un krogos, kad beidzot sapratu, ka esmu iesprāgusi kodolā, tā filozofiski izsakot. Lielā galva izrādījās par smagu.
Pienāca brīdis, kad nācās bēgt no visiem nogāztajiem podiem uz ārzemēm. Tā nu es nokļuvu Apvienotajā Karalistē. Par savu dzīvo tur runāju nelabprāt, ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt, bet gan tāpēc, ka dziļi sirdī ļoti nožēloju, ka tik impulsīvi pametu visu un visus, kas man bija mājās. Es esmu atpakaļ, bet man viss ir jāsāk no sākuma. Pēdējos astoņos mēnešos ar mani ir notikušas brīnumu lietas - esmu palikusi mierīga. Pirmkārt un galvenokārt - pašai nācās izgrūst no sevis mazu rupuci, kas, lai cik salkani neizklausītos, izrādās ir pats labākais, kas ar mani noticis. Otrkārt, ir sanācis sastapties ar cilvēkiem, kuri pārmaiņas pēc mani pašu neuzskata par rupuci. Treškārt, esmu vēl notievējusi. Vai nav lieliski?
Kāpēc es esmu tik ļoti ieciklējusies uz sevi šajā garajā penterē? Jo sen par sevi neesmu neko rakstījusi. Jo vienkārši gribas visiem iebāzt acīs to, ka par spīti visam, es neesmu pazudusi. Jo pirmoreiz 10 gadu laikā varu atkal teikt - viss būs kārtībā. Ne jau tāpēc, ka nav problēmu dzīvē, bet gan tāpēc, ka atkal esmu jauna, skaista, iekārojama un varbūt pat nedaudz iedomīga. Bet nedaudz.Tā es vienkārši jūtos.
Un, jā - mūzika ir atgriezusies manā dzīvē. Stay tuned, bet pagaidām paklausies šito:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru